Kārtējo miljono reizi pārkāpu sen doto solījumu - nelasīt neko melnu uz balta drukātto un te nu esmu. Kuro dienu atkal un atkal liek domāt jau sen zināmais - pasaulei ir vajadzīgi gan sapņotājii gan darīītāji, taču visvairāk sapņotāju, kas dara. Zinu arī to, ka domām ir liels spēks, neviena no manām domām gan nav piepildījusies. Realizējusies. Domas, sapņi. Kura ko domām ir sapnis? Kurš gan jaunībā nesapņo par laimīgu ģimenes dzīvi? Bet ja tā sapņa piepildījumu vienā mirklī izjauc kāds cits? Pēc tam sapņot arī par laimīgu ģimenes dzīvi?  Par to nedrīkst? Tie tad ir kaut kādi murgi? Murgi arī kādreiz realizējas?

   Trūkst man tās ģimenes. Tāpat kā melns uz balta drukātais. Normālu cilvēku atspaida joprojām trīkst. Trūkst. Ko darīt? Samierināties? Kā ar daudz ko esmu samierinājusies? Samierināties un tikai sapņot? Esmu gan vienmēr bijusi darītāja. Vismaz pati tā uzskatu. No tās darīšanas gan esmu izsista. Lai ko teiktu, dzirdu - ko cepies. Jau kuro reizi jāsaka - ja es gulētu un teiktu jā, jā, visiem būtu labi. Tas, ka man tagad nav labi, nevienu neuztrauc.

    Kur ir tie cilvēki, kas mani saprot, kuriem nav vienalga, kā jūtos. Kad mo manis varēja dabūt 5 latus morāli vai fiziski, tad gan... Laikam jau tikai tos 5 latus vajadzēja, bet es nesapratu. Vai izvairījos saprast? Negribēju saprast?

   Es jau sen saku, ka arī mani bērni izaudzināti tā, kā es to nebūtu darījusi. To nu gan zinu. Lai tie, kas domā, ka labu darījuši, domā, ka tā. Lai viņi ir laimīgi. Priecīgi ar savām domām. Mans mērķis nav maniīt viņu domas. Lai viņiem labi domājas.

   Man no tā, ko citi domā, labāk nepaliek.

    No kā man paliek labāk? Ha. Pati nezinu. Ja varētu kādam paprasīt, lai atved divus brūnos eklērus, paliktu labāk. Tas, protams, pa jokam.  Paliktu labāk, ja varētu ar kādu izrunāties? Par visu. Vai tas atkal nav sapnis? Bet varbūt doma?