Reiz kāds vīrs runājās ar to Kungu par debesīm un elli tas Kungs vīrietim sacīja:
-Nāc, es tev parādīšu elli.
Viņi iegāja telpā, kurā ļaužu pulciņš bija sasēdies ap milzīgu viras katlu. Visi bija izbadējušies un izmisuši. Ikvienam rokā bija karote, kas pārsniedza rokas garumu, un tā nu neviens no ēdējiem nevarēja iedabūt viru mutē. Tas visiem sagādāja milzīgas ciešanas.
-Un tagad es tev parādīšu debesis,- tas Kungs brītiņu vēlāk aicināja. Viņi iegāja kādā citā telpā, kas līdzinājās pirmajai,- tāds pats katls ar viru, pulciņš ļaužu, tikpat garas karotes. Taču šeit visi bija laimīgi un paēduši.
-Es nesaprotu,- sacīja vīrs,- kādēļ šeit visi ir tik laimīgi, bet tur- tik nožēlojami, ja apstākļi abās vietās ir pilnīgi vienādi?
Tas Kungs pasmaidīja.
-Ak, tas ir pavisam vienkārši izskaidrojams. Šeit ļaudis ir iemācījušies pabarot viens otru.
Atslegas vārdi: Dzīve.29
...lioti pamaacosi ...
:D tad jau elle naw tik traki :D
Tādi jau mēs esam,ka tik sev,ar maziem izņēmumiem,
ES par to pašu!Lai katrs dara to ko viņš māk un neatņem otram "maizi"...Ja cilvēks ir grāmatvedis ,lai skaita skaitļus un palīdz citiem,piem.iesniegt gada deklarāciju...Bet ja kāds ir frizieris ,lai krāso citiem matus...man BESĪ,ka tagad cilvēki dara to ,ko nemāk un kur viņiem NAV NEKĀDAS sajēgas!!!
Darīsim,katrs savu darbu un tā viens otru arī "barosim"
Tas jau tā ari ir ,-mēs esam šeit ,lai iemācītos mīlet ne tikai sevi ,bet visus cilvēkus!pastāvēt ne tikai pie savas taisnības ,bet uzklausīt ari otra taisnību.Iet uz mērķi ,ko esam nosprauduši savā priekša,bet neaizmirst savus lidzcilvēkus,kuriem dažreiz vajag palīdzigu roku,kuri dažreiz ir vajāki nekā cilvekam varbūt vajadzetu būt!
Vajadzētu karotēm nozāģēt galus īsākus,tad katrs iemācītos sevi pabarot.Vnk nebija ,kas par to iedomājās.
Zēl tik, ka tas var notikt tikai debesīs
Labs.