Tas notika sen, sen…Vēl tajos laikos, kad labību sēja ar sētuvi. Dzīvoja divi kaimiņi. Viens bagāts, un viņa lauki aizņēma lielāko un labāko zemes daļu, bet otrs bija trūcīgs, un tā lauki bija mazāki un atradās smilšainā zemē. Sējas laikā abi centīgi apsēja savus laukus, bet, kad pienāca pļauja, trūcīgā lauki bija nesuši labāku ražu par kaimiņa laukiem. Un tā atkārtojās gadu pēc gada. Reiz turīgais neizturēja un jautāja kaimiņam:
-Vadzi, tev tā zemīte švakāka, bet kā tas nākas, ka raža vienmēr brangāka? Mani lauki ir krietni samēsloti, sēkla laba, bet neaug tik labi kā tev. Te ir kāds noslēpums.
-Lieta pavisam vienkārša- mēs dažādi sējam. Kā tu sēj savu sēklu?
-Ar sētuvi, protams. Bet tu?
-Ar lūgšanu. Es lūdzu, lai Dievs svētī sēklu, tās asnus, zemi, sūta agro un vēlo lietu un pavairo graudus vārpās kad esmu darījis visu, kas manos spēkos, uzticu laukus Dieva gādībai. Viņš tos svētī.