stāsti pārdomām
Hemingvejam bija Zudusī Paaudze, Koplendam – X paaudze. Mēs esam izauguši par Nogurušo Paaudzi – Generation 0;

Tie, kam nekas vairs nav atstāts īsts – nekas, ko zaudēt, nekas, ko atklāt. Tie, kas saņēmuši pasauli glītā, bezpersoniskā fasējumā. Tie, kas nesaprot uz sevi liktās pretrunīgās cerības, līdz beidzot vairs tās neattaisno – ne savas, ne citu. Tie, kas cenšas atrast atpakaļceļu uz vērtībām, līdz, to neatraduši, meklē vairs tikai aiz inerces, cenšoties būt ĪSTI vismaz paši sev. (D.B.)

Bet tagad, tagad mēs prasām pasaulei mūs pieņemt un mums vajag laiku, jo tieši TAGAD mēs esam apjukuši, nesaprasti, apātiski, nepiepildīti un ĪSTI. Saprotiet mūs tādus, kādi esam; mēs esam par savas paaudzes BRĪVAJIEM PRĀTIEM. (A.C.H.)

I Mēs esam pilsētu bērni, alkstot dabiskas dzīves, braucam ar velosipēdiem un audzējam garšaugus puķupodos, tomēr nespējam dzīvot bez pilsētas bruģa nobrāzumiem, skumju slīcināšanas alkoholā un destruktīvi intelektuālām sarunām;

II Mēs zinām visu par globalizāciju, bet minstināmies, kad mums jautā, ar ko mēs identificējam paši sevi;

III Mēs daudz zinām par nekad neredzētiem pasaules nostūriem, bet neesam bijuši pat tuvējās lauku pilsētās;

IV Noguruši no informācijas, mēs ignorējam televīziju, neklausāmies radio un nelasām ziņas, mistiskā veidā tomēr uzzinot par notiekošo. Karš ir tikai kārtējais notikums pasaules medijos, tas mūs nebiedē un neuztrauc. Daži no mums pat priecātos, ja tas notiktu šeit, jo varbūt beidzot tas liktu par kaut ko iedegties;

V Mēs skumji atskatāmies uz pagātni, kurā nekad neesam dzīvojuši, un jau savos nedaudzajos gados secinām, ka dzīve ir draņķīga, ar tieksmi regresēt un izbālēt;

VI Mēs alkstam visa jaunā, bet ātri no tā nogurstam. Mūsu intereses ir nepastāvīgas;

VII Mēs neprotam dedzīgi mīlēt citus, vien pārejoši pieķerties garāmejot;

VIII Iemācījušies ikvienā lietā saskatīt monētas abas puses, mēs dzīvojam ar nonivelētu emociju gammu, kur prieks līdz bezgalībai sajaukts ar bēdām;

IX Mēs, nogurušās paaudzes bērni, savu pārlieku lielo mīlestību pret pasauli pašrocīgi ārstējam ar lielām devām mizantropijas;

X Mēs allaž uzņemamies vainas un kauna sajūtu par visiem tiem, kam tās ir maz vai nav vispār. Mums šo sajūtu klātesamība ir nepieciešama un dabiska;

XI Iemācījušies uz notikumiem skatīties bezpersoniski no malas, mēs bieži skumstam par to, ka mums līdz kaulam vienalga;

XII Mēs skumstam bieži, un bieži vien tikai paši sev;

XIII Mēs raudam par mirušiem mūziķiem un rakstniekiem, tomēr esam gandrīz vienaldzīgi, kad aizgājis kāds attālāks radinieks;

XIV Līdz pilnībai izkopuši individuālismu, mēs vairs neprotam sazināties ar citiem;

XV Mēs varam nedēļu neiziet no mājas, pasaules impulsus un sajūtas sūtot un saņemot virtuāli, uzskatot to par īstās dzīves šķīstošo kafiju, instant life, instant karma;

XVI Mēs esam saauguši ar greizajiem spoguļiem – ekrāniem, drēbēm, zīmoliem, mašīnām. Pirmatnējā dabas elpa mums šķiet pārāk īsta un pārāk mulsinoša;

XVII Mēs saprotam, ka nekas nespēs apturēt cilvēku izmisīgo, dzīvniecisko kārpīšanos dolāru virsotnē. Mēs zinām, arī tur ir tikai dubļi un nebeidzama vientulība, tomēr bieži tajā kāpjam tik un tā;

XVIII Skrienot cauri pilsētai, ceļā satiekot simtiem ļaužu, mūsu sirdis turpina izdēdēt vientulībā;

XIX Ikdienas darbs maximās vai makdonaldos no mums nemanāmi izēd cilvēcību, sentimentu un agrākās gaišās labestības paliekas;

XX Cauri dzīvei mēs ejam nolemti ar nevajadzīgas misijas apziņu. Mums sevis kļūst mazliet žēl, apzinoties, ka šo izvārgušo pasauli drīz vien nāksies uzvelt uz saviem pleciem, un mēs nezinām, kurp to lai nesam; un mēs jau tagad sajūtamies veci.

XXI Pārāk daudz sociālo sistēmu pieredzējuši, pārāk maz ticam, ka ikviena jauna nesabruks kā visas iepriekšējās, un, galu galā, mums jau atkal ir vienalga;

XXII Mēs mācāmies nenosodīt sabiedrību, bet skumstam par tās nezināšanu, jo mums šķiet, ka pasaulē ir jābūt kam vairāk kā vienam pareizajam ceļam;

XXIII Mēs redzam, ka ļaunums nāk tieši no nezināšanas, un nezinām, kā cilvēkiem mums apkārt palīdzēt to pārvarēt. Mēs skumji un savā vientulībā salstam uz to visu noskatoties;

XXIV Mēs mēģinām atmodināt līdzīgi domājošos sev apkārt, bet viņi nemostas, nemostas, nemostas, jo ar mūsu vārdiem vairs nepietiek;

XXV Mēs kliegsim; pat tad, ja visi apkārt būs kurli un mūsu kliedzienu atbalsis viņus skars tikai tad, kad mūsu pašu jau vairs nebūs;

XXVI Mēs kliegsim caur vārdiem, kliegsim caur mūziku, caur ekrānu, mēmiem mākslas darbiem, caur naktīm, sāpēm, mīlu, pavasari, caur reibumu, caur rozā brillēm, caur atvērtiem logiem, caur tukšiem pagalmiem, asiņojošām sirdīm, trakajām dienām, skolām, politiķu un aktrišu bērēm, caur izmisumu, grautiņiem, rokenrolu, blogiem, priekiem, caur krīzēm, netaisnību, caur apskaidrību; caur klusumu;

XXVII Mēs esam tā nolādētā paaudze, kurai tas viss sāp, šī sasodītā dzīve mums šķiet pārāk skaista un sāpīga; tās skaistumu mēs jūtam ar katru savu šūnu, ar visu esību; ar neprātu un dvēseles brūcēm, kurās, pašiem negribot, birdinām pudiem sāls;

XXVIII Mēs, nogurušās paaudzes, šīs nogurušās pasaules bērni, vairāk par visu vēlamies jaunu, smaržīgu sākumu – visam. Svaigu rītausmu, kurā esība atkal būs patiesa, nemākslota un nesarežģīta;

Mēs gribam JAUNU pasauli, kura beidzot atbrīvotos no pagātnes vecajām mokām.