Lūk, ko es vēl jums gribētu teikt:
Nu jau kādu laiciņu esmu dzīvojusi,
Redzējusi dzīvi no rādāmās
Un no nerādāmās puses.
Nu jau es drusku pazīstu
Sevi un jūs,
Protu uztvert siltos un aukstos viļņus,
Kas no dvēselēm plūst.
Nu jau es zinu, ka guvums
Bieži ir zaudējums.
To nekad nevar pateikt
Kādā izskatā nelaime atnāks pie mums,
Man nesen jautāja:
Vai es laimīga esmu?
Jā, jo varu panest
To, kas man nesams.
Lūk, to es jums gribēju teikt.
Visu jau nepateiksi nekad,
Kaut kur vajag beigt.