Vēl trešajā gadu simtā pirms Kristus
Romā valdīja tradīcija -
Vien neprecētie karā gāja,
Kur vien tik Klaudijs tos nosūtīja...

Bet mīlestība jau tāda lieta,
Ka pagrūti atturēties bija,
Kad daiļās romietes glāstiem ļāvās...
Un šķiroties daudz asaras lija.

Tad priesteris Valentīns izdomāja,
Šai netaisnībai padarīt galu,
Un slepenībā tos salaulāja,
Pirms karā iet uz pasaules malu.

Tak imperators par rīcību šādu
Pieņēma lēmumu itin bargu –
Par nepaklausību – nāves sodu,
Godinot valdnieka Klaudija vārdu!

Tā pagāja septiņi gadu simti...
Līdz pāvests Gelasijs lēma cieti –
Celt Valentīnu svēto kārtā,
Tur goda vīram īstenā vieta!

Vai Valentīns gan paredzēja -
Ne simtiem, bet gadu tūkstošiem pāri
Tā diena, kad viņam dzīvību ņēma,
Kā ziedoša mīlas ābele staros!

Vēl šodien, kā Romā, meklējam pāri,
Lai domās ģimenes ligzdas vītu,
Lai sajustu sirdīs pavasari
Un kopā vasaras aizvadītu!

Visapkārt - sirdis un amoriņi,
Mirgo pokāli sarkanvīnā!
Par to, ka tu man blakus esi!
Par mīlestību, par Valentīnu!