Leļļu teātris

Rotaļlietu industrija uz šo dienu piedāvā ne tikai staigājošas un lēkājošas, bet arī runājošas un dziedošas lelles. Un ja labi pacenstos, tad piedāvātu arī veselu leļļu kopumu, kuras savā starpā izspēlētu vienu vai otru ainiņu. Un šīs ainiņas autoru pamatoti varētu saukt par šīs ainiņas Dievu. Un ja uz šo dienu ar pieaugušiem cilvēkiem jārunā par lellēm, lai viņi saprastu to, ka arī cilvēkus kāds izdomājis un ka arī cilvēki ir tikai lelles izrādē, kurai scenāriju uzrakstījuši ne jau nu cilvēki, tad jārunā par bērniem, kuriem kaut ko skaidrot tikai ar pieaugušiem cilvēkiem saprotamiem jēdzieniem nav jēgas. Un ja es to daru, tad tikai tāpēc, ka to paredz šīs izrādes scenārijs, jo arī es esmu tikai lelle, kurai uz skatuves jāuznāk noliktā laikā un noliktā vietā. Un negribas ticēt, ka šīs izrādes autors kaut ko būtu saputrojis un uzgrūdis mani uz skatuves ne tajā laikā un ne tajā vietā, jo ne jau nu ar pieaugušiem cilvēkiem būtu jārunā par lellēm.  Bet es jau varu runāt arī par lellēm. Tikai vai pieaugušiem cilvēkiem pašiem par sevi nebūs jākaunas? Un tā kā lelles, kuras pašas sevi lepni dēvē par zinātniekiem, nerunā par to, ka viņas ir lelles, kuras spēlē pēc scenārija, kurš uzrakstīts vēl pirms izrāde tika sākta, tad pats par sevi saprotams, ka šīs izrādes ideja ir apkaunot ne tikai lelles-zinātniekus, bet arī tās lelles, kuras noliktas dziedāt slavas dziesmas lellēm- zinātniekiem. Un jo ilgāk lelles, kuras noliktas dziedāt slavas dziesmas lellēm-zinātniekiem šīs slavas dziesmas dziedās, jo par lielāku apsmieklu šīs izrādes ietvaros viņas pašas sevi pataisa. Un cik ilgi šī dziedāšana turpināsies, nezinu, jo arī es esmu tikai lelle, kura pat nezina to, vai uz skatuves nav uzgrūsta neīstā laikā un neīstā vietā. Bet uz Latvijas zemes uzliktās lelles slavas dziesmas lellēm-zinātniekiem dzied ar apbrīnojamu entuziasmu. Un žēl šīm lellēm to visu pat stāstīt, jo, apjēgušas patiesību, tās izskatīsies aplami nožēlojamas. Bet to paredz šīs izrādes scenārijs, jo arī no prieka uz skatuves vēl nav lēkājušas tās lelles, kuras tam visam ticējušas no sākta gala. Tāpēc šīs lelles var jau sākt gatavoties savam uznācienam, jo ne jau nu arī es šīs izrādes veltīgi ķēpāju papīru. Un  apkaunotām lellē ne uz vienu nevajadzētu apvainoties, jo kādam taču jāspēlē sliktie un nožēlojamie. Tāpēc šīm lellēm ar cieņu jāizspēlē aina, kurā tās samierināsies ar savu likteni. Bet lelles, kuras tam visam ticējuša jau no sākta gala, no prieka pa skatuvi var lēkāt kā nu kura prot, jo arī scenārijā teikts, ka lēkās viņi kā nobarojami teļi. Un ne jau nu es viņiem varu to liegt, jo ne jau nu es to visu esmu izdomājis.
Pēteris Skutelis