Iemesli kādēļ mēdz būt vienpusēja mīlestība vai nevienlīdz stipra ir pavisam vienkārši un kļūst nekļūdīgi acīmredzami ja atmetam dažus stereotipiskus priekšstatus, kuri vajā naivu ļautiņu prātus vēl līdz pat šai dienai.

Atliek tikai izgaisināt to mītu, kuram vēl joprojām arī šajā gadsimtā tic miljoniem un miljoniem bezpersonisku pelīšu, ka attiecībās kaut kas par velti notiek. Patiesība ir tāda, ka attiecībās nekas nenotiek par velti, tā ir savstarpēja apmaiņa, kurā ar savu uzmanību, sev piederošajām vērtībām un savām rūpēm cenšamies nopirkt pieķeršanos otrā pēc sevis, lai tādejādi radītu sev garantijas, ka otrs mums maksās ar savām rūpēm un uzmanību, kuras mums tik ļoti ir vajadzīgas. Tur viss darbojas pēc tirgus likumiem, tikai vērtības ar kurām mainās un „darījumi” kas tiek slēgti pastāv nemateriālā formā, taču principi paliek tie paši. Un, nenoliedzami – ja kādam nepiemīt tik daudz kvalitāšu vai vērtību, cik mēs kārojam redzēt, mēs viņam (viņai) nepieķeramies un necenšamies ar saviem resursiem iekarot viņa uzmanību un rūpes.

Tāpēc arī mēs neiemīlamies vai nepieķeramies bomzīšiem vai mīkstajiem – viņi vienkārši neatbilst mūsu nosacījumiem par ideālu. Viņu maksimālā vērtība nesasniedz mūsu minimālās prasības.

Bet, kad mēs ieraugām tādu vērtību, kas mūsu acīm nozīmē ideālu, tur nav nekādu šaubu, ka mēs, protams, gribam šo vērtību iegūt savā tuvumā, savā privātīpašumā. Ikviens, kas ir greizsirdīgs, ir arī privātīpašniecisks. (Protams, visas privātīpašnieciskās tieksmes nepieciešams aizbildināt ar mīlestību un sargāt ar laulību, kas ir svēti institūti, un tu nedrīksti tur neko apšaubīt un esi piezemēts, ja ar savām īslaicīgajām interesēm vēlies apdraudēt kāda cita ilglaicīgās intereses. Bet, ja tev arī ir ilglaicīgas intereses, tad fiksi jāizdomā kāds cits iemesls, kāpēc tu esi nesvēts.)

Protams, divu pirkstu pierītes neredz un nesajēdz neko vairāk kā to, kas ir fiziski acīmredzams un tādēļ tirgošanās ar nemateriālām vērtībām, kuras nav acīmredzamas, viņiem nav saprotama un tādēļ morāle un mīlestība (ar kuru var attaisnot un aizbildināt visu) vēsturiski vienmēr ir bijis galvenais kritērijs, kas kaut ko pasaka par attiecībām. Taču ja mēs esam gatavi pieņemt, ka tomēr tie paši tirgus likumi ir tie, kas kaut ko pasaka par attiecībām, mēs pēkšņi un netīšām varam sākt saskatīt pārāk daudz lietu likumsakarīgā gaismā.

Tur nav nekā amorāla, ka attiecībās darbojas tie paši tirgus likumi, kas darbojas centrāltirgū, stockamanā un fondu biržā. Tas ir tas, kā tam ir jābūt, jo daba tā ir iekārtojusi. Vienīgais, kas nav dabisks, ir cilvēku stulbie izdomājumi un samākslotās uzvedības normas.

Tiem, kas teic, ka „es viņu mīlu ar beznosacījumu mīlestību” nav nekādas nojausmas vispār, ko viņi saka. Ja mīlestība aprobežojas ar viena konkrēta cilvēka mīlēšanu, tas nozīmē, ka šis cilvēks atbilst pilnīgi visiem nosacījumiem, lai mīlētājā pieķeršanās būtu izsaukta, un tādēļ tas, kurš ir iemīlējies, ir gatavs maksāt par savu ideālu jebkuru cenu neapšaubot sava pavēlnieka vēlmes. Tā ir vislielākā nosacījumu mīlestība, kāda var būt. Beznosacījumu mīlestība nevar ierobežoties viena cilvēka robežās – ja jau tā ir beznosacījumu, tai jābūt plašākai par robežām, kurās pastāv vienam cilvēkam piemītošās vērtības.

Otra cilvēka „mīlestību” vai precīzāk – otra pieķeršanos nosaka tas, cik materiālu vai nemateriālu vērtību mums piemīt, kuras varam pārdot apmaiņā pret viņa pieķeršanos un viņa vērtībām. Protams, te gan jāpiebilst, ka dažādi cilvēki vienai un tai pašai lietai vai īpašībai var piešķirt atšķirīgu vērtību. Tas ir gan gaumes, gan personības jautājums, cik tieši lielu vērtību viens vai otrs vīrietis saskata kādā no vērtībām (cik viņš ir gatavs maksāt, līdz viņa gatavība tomēr izbeidzas) Piemēram divi vīrieši būs gatavi investēt atšķirīgu apjomu par sievietei piederošu vērtību, piemēram, viņas garo augumu.

Bet tas nemaina būtību, tas nemaina principus, kuri izskaidro, kādēļ attiecībās viens mīl stiprāk, bet otrs – ne tik stipri. Diviem cilvēkiem veidosies attiecības, ja viņi abi atbilst viens otra prasību (lai attiecībās statos) minimumam, bet vienam no viņiem otra acīs vērtība tomēr būs lielāka. Attiecībās mīl vienlīdz stipri tikai tad, ja viņiem abiem vienam otra vērtība ir vienlīdz liela, kas statistiski ir daudz mazāka iespēja nekā tā, ka viņu vērtības tomēr atšķiras. Vienlaikus - mums piederošās vērtības galvenokārt ir prasmes, personības jautājums, un reizē arī, protams, izskata un materiālo vērtību jautājums.

Attiecībās kāds mīl stiprāk tādēļ, ka tam otram vienkārši pieder variāk vērtību, nekā tam pirmajam. Tas arī izskaidro kāpēc attiecības sāk šķobīties sievietēm gados – tāpēc ka tajās nekas nebalstās uz bezmaksas svēto mīlestību un tas, par ko sievietei būs jāmaksā, varbūt, visdārgāk, ir viņas naivums. Viņa vienkārši pazaudēja to vērtību ar kuru varēja tirgoties jaunībā – savu ārējo izskatu. Tas arī izskaidro, kāpēc vīrieši, kas zaudē statusu, zaudē ne tikai statusu, bet arī sieviešu interesi – ja tu vairs neesi kruts, tu vairs neesi arī seksīgs. Raugoties šajā kontekstā, tādām muļķībām kā piemēram „ārējam izskatam jau nav nozīmes” vispār var noticēt tikai jukušie. Protams, tam nav nozīmes tādā gadījumā, ja ar citām sev piemītošajām vērtībām vari atsvērt trūkumu – sliktu izskatu. Nu, piemēram, ja esi miljonārs, kas gatavs precēties neslēdzot līgumu par mantas šķirtību un it īpaši – ja esi jau labos pensijas gados

Ko gan, pie velna, darīt, ja tev ir sagadījies pieķerties tam otram stiprāk, nekā viņš ir pieķēries tev? Raugoties iepriekš minētā konteksta gaismā atbilde ir vienkārša – uzkačā skillus. Ne vienmēr iespējams krasi uzlabot materiālās kvalitātes, bet vienmēr ir iespējams strādāt pie personības. Es jau dzirdu visādu „svēto” klaigas, kuri teic, ka viss nedarbojas tik materiālistiski un ka viss nemaz tā nav atkarīgs no skilliem un kur tad mīlestība, bla, bla, bla... Realitāte ir tāda, ka vajadzība meklēt attiecībās kaut ko svētu neizriet no tā, ka tājās obligāti ir nepieciešams kaut kas svēts, tā izriet no nespējas vai nevēlēšanās attiecības nosargāt dabiskā ceļā – pa īstam arī esot otram cilvēkam pietiekoši kvalitatīvs partneris, lai viņam nebūtu jāvēlas kāds cits. Un tāpēc ir jāizdomā kaut kas svēts. Jo tas kas ir padarīts par svētu – tu to nedrīksti apšaubīt un esi sadedziāms uz sārta, ja domā citādi. Un tā kā attiecībās tieši morāles dēļ tik maz kas balstās uz patiesiem pamatiem, tad tur nav nekāda brīnuma, ja mūža nogalē ir jākonstatē, ka tu neesi mācējis dzīvot. Un visu dzīvi, tai skaitā mūža labākos gadus, esi izšķiedis visādām muļķībām un ticībiņām, kurām pirmajā brīdī raugoties, tev it kā ir bijis izdevīgi ticēt. Pieķeršanās nav nekāda alķīmija, tā 100% izriet no atbilstības ideāla nosacījumiem, protams, vienlaikus gan paturot prātā, ka atšķirīgiem cilvēkiem ideāli ir atšķirīgi. Tomēr tas tik un tā ir prasmes un kvalitātes jautājums.

Iemīlējušies cilvēki pieķeršanās stāvokli grib apvīt ar kaut ko svētu, mīlamu un cēlu, bet patiesībā realitāte aprobežojas ar to vien, ka pievilkšanas spēks ir spēka pozīcija, kurai otrs ir pakļauts bez savas izvēles. Pievilktais bieži domā, ka ir iemīlējies, bet daudz precīzāk būtu jāteic, ka pievilktais ir pieķēries un tas notiek bez viņa izvēles, neizbēgami. Tas darbojas kā fizikas likums un tā noteikumi ir „izredzētā” atbilstība pievilktā ideālam. Ar šīm spēka pozīcijām apveltītais savus upurus pievelk kā magnēts naglas un tas notiek tāpēc, ka „magnēts” atbilst „naglu” nosacījumiem – kas ir ideāls. Un ko gan darīt, ja sanāk pieķerties DAUDZ stiprāk nekā magnēts ir pieķēries tev? Iepriekšējā teksta kontekstā raugoties atbilde ir vienkārša – forget about the whole thing! Ja tu nevari apmaksāt sava magnēta minimālās prasības, tavas izredzes ir nulle. Tavs magnēts nedod ne fak par to, ka tu esi pieķēries, kļuvis atkarīgs no viņa un būtu gatavs viņam nest klēpi pļavas ziedu, pārstegt viņu ikdienu ar kaut ko oriģinālu un tamlīdzīgi. Tavs magnēts par to nedod ne fak ja tavas personības, kvalitāšu un materiālo vērtību maksimums viņa acīs nesasniedz viņam vajadzīgo minimumu. Un ja reiz tu magnētā nevari izsaukt pieķeršanos, tu nevari izsaukt pieķeršanos un tas ir tas, kā lietas darbojas.

Ja šīs elementārās patiesības būtu skaidras tam kvantumam bezpersonisko ļautiņu, kuriem tās nav skaidras, man nav nekādu šaubu, ka attiecībās atkristu daudz pārpratumu un vilšanos, atkristu ļoti daudz kā lieka.