Kad pirmo reiz viņu satiku, viņai bija vienpadsmit. Man seši. Viņa dzīvoja uzreiz aiz aronijkokiem , tēva kaimiņa meita bija – meitene no cukurtrauka. Glīta un šķelmīga, viena kāja īsāka par otru. Tā mēdz būt. Ar, siena pakai, zagtu striķi, mēģināju salabot iebraucamos vārtiņus. Kāds nelietis bija uzgrūdies tiem virsū ar auto aizmuguri un sabojājis eņģes, un viņa atnāca palīgos. Palīdzēja turēt vārtiņus taisnā leņķī, kamēr es šņorēju. Un seja viņai glīta. Uzcienāja mani ar saldējumu, pilns ledusskapis esot. Lai ēdot droši. Es laizīju, kost vēl nepratu ,zobi sala. Iemīlējos viņā no pirmā, ieslīpi mestā kūleņa, kas dēļ kājas. Man vajadzēja darīt tā – ietupties ceļos, izlikt rokas cauri kājām, tā, lai viņa varētu satvert tās savās, un tad viņa rāva mani debesīs. Sagriezās galva, sirds apmeta kūleni. Viņa no pagraba nesa spaini ar sīpoliem, es trāpīju tajā ar ,no trubiņas šautu, aroniju. Atkal dabūju saldējumu. Viņai bija ļoti skaistas acis. Cik laimīgs es biju, kad ikgadējā kartupeļu talkā piedalījās arī viņa. Vienmēr mēģināju pabeigt savu vagu ātrāk, lai varētu iet pretim Viņai. Man patika kā viņa rāpoja, pārlikdama grozu uz priekšu, ar kreiso roku atbalstoties irdenajā zemē. Man viņa patika. Es biju aizsūtīts pēc maizes. Baltmaizes. Viņa – pēc piena. Bet viņai bija velosipēds, kas meta ķēdi. Protams, palīdzēju to uzlikt atpakaļ, un man nemaz nebija bail rājiena, dēļ eļļaina maizes klaipa. Mēs tā arī nesaskūpstījāmies. Viņai bija miklas lūpas. Un logs bija mikls, kas dēļ rasas. Kas notika dienā, kad viņa pārvācās. Kas notika ar acīm, manām. Kas miklas.

Šodien satiku viņu uz ielas. Viņa uz rokām nesa bēbi. Izskatījās nogurusi. Jautāja, vai nevarot izpalīdzēt ar dažiem santīmiem.Es izņēmu no viņas skavām puiku, noliku mazuli uz zemes,mazliet ieliecu ceļos, caur viņa kājām satvēru tā rokas un uzrāvu viņu debesīs.