Kad saule jau bija aizslēpusies aiz mākoņiem, sāka līt... Lielām, smagām un caurspīdīgām lāsēm. Nu gandrīz tik pat caurspīdīgām, cik mūsu dvēsele. Tikai nez kāpēc pašiem grūti to saredzēt un noticēt.... Un smaidīt sākam tik tad, kad mūs kāds uzslavē, uzsit pa plecu vai pasaka ko labu. Bet sakiet, mīļie, - cik tad tas maksā? Cik maksā viens labs vārds, viens smaids un pozitīva doma? Es piemaksāšu cik vajadzēs, lai katrs garāmgājējs uzsmaidītu!

Man kabatas pilnas sīkiem akmentiņiem, ko ezermalā salasīju, tiešām, tiešām... Vai drīkst, es ar tiem? – Nē? – Vajag kaut ko skanošu? Tad varbūt ar gliemežvākiem vai ceļmallapām? Vai ar tiem nebūs gana? – Nē? – Nu labi, es maksāšu ar skanošo – lai iet! Ņemiet! Man krūšu kabatā pērlītes, krelles nejauši pārtrūka... Ņemiet! Cilvēks nedaudz apmulsis, bet tomēr paņem... Paņem un pasmaida. Kā nu ne – doma jau pozitīva! Mana plauksta sasildīja baltās pērlītes un Tavas rokas sajuta manu vēstījumu – pasmaidi, cilvēk! Droši pacel acis pretim debesīm, jo var jau būt, ka 5 minūtes vēlāk kāds Tavās plaukstās ieliks ābolu – pilnu ar mīlestību, dzīvību un smaidu...

Jūs jautāsiet-par ko smaidīt? Vienkārši tāpat... tāpēc, ka dzīvojam... tāpēc, ka elpojam...spīd saule un smaids ir maza daļiņa no tā