Gads pēc gada ūdeņi plūdīs,
Viens pēc otra atkal pavasari nāks,
Tikai Tu man sen jau būsi zudis,
Man bez Tevis nāksies dzīvi sākt.

Un es lūgšu savu laimi,
Lai tā dāvina man dienu,
Kad Tu atgriezīsies atpakaļ,
Un paliksi pie manis vienmēr,
Tu jau nezināsi, ka es gribu piedot,
Visas sāpes, ko man liki ciest.


Un Tu nedzirdēsi agrā rudens rītā,
Ko pār manas mājas jumtu dzērves kliegs,
Vairs ne manu roku turēsi Tu plaukstā,
Sveša laime Tev par mani domāt liegs.

Mani vārdi izklīdīs vējā,
Kad es čukstēšu, ka man pēc Tevis slāpst,
Atnāks ziema, kuru sagaidīšu viena,
Ļaujot sirdij ziemas naktī ledū salt.

Manā dārzā mārtiņrozes noplūks salna,
Un tām līdzi visus sapņus skaistākos,
Baltiem sniegiem krītot, nāks vēl viena diena,
Cauri sāpēm manu mūžu sijājot.