Saule silda, maigs vējiņš glāsta, fona mūzika līksma, bet uz soliņa pazīstama seja sēž… tā vēro, un tēlo, ka nepazīst… nekas ari es maku tēlot, ka neatpazīstu… bet tas nedaudz plosa, mazos gabaliņos… aizveru acis, lai Tevi neredzētu, un cenšos notvert Tavus siltos skatienus! Cenšos pārvērst metrus par centimetriem… izbrīnu par laimi! Par laimi! par kaut ko īslaicīgu, zūdošu, bet tik un tā kaut ko patīkamu, kaut vai uz īsu mirkli, toties laimes mirklis…. Mirklis kam seko asaras, par to, ka nav, ka agrāk, sāpes par neko, par lietam kas pašam iešaujas prātā, dusmas un greizsirdība! Sarežģījumi! Paša izdomāti sarežģījumi interesantākai un daudzveidīgākai dzīvei!
Atslegas vārdi: dzīve38617
sapurinies meitēn!
Ivar ar tām domām ir tā,
...šī doma tiek pieņemta sirdī,bet tai pāri laužas lūk šī-ta kuru es cenšos šeit apmuļķot?
Es ietu klāt un teiktu:"Čau,kā iet?".......",uzsmaidītu....Var jau būt,ka arī tas ir sāpīgi,taču vieglāk ļauj aprast ar domu-"Nu,nebūs kā agrāk...Ejam katrs savu ceļu..."
Vispirms ši doma,(lai cik sāpīga un nepatīkama tā būtu),ir jāpieņem sirdī un jāaprod ar
to,tālak visu savā vietā noliks laiks.....
Es te nesen vienā blogā pierakstīju, bet tas bija dumjš blogs, vienu Remarka teicienu, šoreiz gan tas īsti vietā: "Nekad nesarežģī to, ko var izdarīt vienkārši.Tā ir viena no lielākajām dzīves gudrībām.Taču- grūti realizējama.It īpaši inteliģentiem un romantiķiem."
Jo- visus žogus, un, pirmkārt, jau tos, sevī, saceļam paši. Un tad nu ņemamies, tos pārvarēdami. Kā saki- paša radīti sarežģījumi pilnvērtīgākai dzīvei.
taču aizej pie friziera vai, nomaini pričeni, uzrauj augstāk bruncīti... viss būs labi, ko tur tik daudz ņaudēt
...varbūt,varbūt....
tas vis---izklausās pēc nelaimīgas mīlestības,salauztas sirds,atmiņām