Viss sākas ar piedzimšanu. Līdz ar pirmo smaidu cilvēks atklāj mīlestību, līdz ar pirmajām asarām iepazīst rūpes. Vēlāk cilvēks saprot, kas ir vilšanās, nodevība un cietsirdība, taču viņš nepārstāj mīlēt un rūpēties.

Šīs divas "māsas" viņu nekad nepamet, gan liekot ciest, gan sagādājot patiesus laimes mirkļus. Šīs divas "māsas" ir iespējams rūpīgi paslēpt, taču nav iespējams tās iznīcināt.

Četru gadu vecumā es iemācījos braukt ar velosipēdu. Ak, šis mazais dzeltenais velosipēds ar trīs platajām plastmasas riepām! Nevienu dieniņu nevarēju bez tā iztikt. Kādu laiku tas bija manas dzīves rāmis. Atceros, kā tētis ienāca virtuvē un skumīgi mani mierināja, sakot, ka nu jau jāmācās braukt ar divriteni. Šis niecīgais grausts jau tāpat esot bijis man par mazu. Viņš tam nejauši esot pārbraucis pāri ar savu "Бэларус МТЗ 50". Vēl šodien kā acu priekšā redzu šo skatu – pagalmā guļ mana trīsritenīša krustām šķērsām izlocītais dzeltenais rāmis, mana bērnības pasaule.

Kas ir piesardzība? Cilvēki šo īpašību iemācās pielietot jau pēc, tā teikt, pirmā rāmja bojāejas, piemēram, pēc pirmās vilšanās cilvēks sāk pasargāt savu mīlestību. Un tā viņš pats sevi sargā, pasargā, nosargā, līdz apzog pats savu dzīvi, pazaudēdams miljoniem iespēju.

Arī kļūdīties ir cilvēcīgi, un tas nav nekas nosodāms. Ja nu tomēr ir sanācis smagi kļūdīties, nevajadzētu aizmirst par iespēju beidzot atbrīvot savas divas "māsas" no mūžīgās slēpšanās, jo tajās ir spēks, kas palīdz visam nokārtoties pašam no sevis.

Mana vecmamma man ir teikusi, ka nav tādu nevienam nevajadzīgu cilvēku. Manuprāt, tas ir ļoti viegli pierādāms, veicot kādu eksperimentu. Sausā vasaras laikā dārzā vai uz palodzes vajag iestādīt puķi. Kad tā sāk vīst, to ir nepieciešams apliet, lai tā nenokalst. Tas, kurš aplej puķi, atbrīvo savas rūpes no mūžīgās slēpšanās. Rūpes ir cilvēcība, tās ir nepieciešamas puķei. Matemātiski šī teorēma skaitītos pierādīta, taču ir vēl kāda būtiska problēma. Cilvēkam pašam ir jāapzinās sava vērtība. Atbrīvojot rūpes un mīlestību, rodas cilvēcība, ar kuru var apliet ne tikai puķes.

"Līdz ko jaukie sapņi beidzās,
Viņai projām jāaizsteidzas.
Ilgi, šķiet man, projām biju;
Nu es atkal ieraudzīju:
Mazā, sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu pasaciņa," raksta Aspazija. Bet nav jau pieņemts, ka pieaugušie tic pasakām. Bet varbūt tomēr...