Lai būtu par dzimtenes glābēju,
Es dzimtenes kāpostus skābēju
Un lasu jau dzimtenes sēnes
No rīta,pirms noriet vēl mēness.
Pirms vējš aizpūš pieneņu pūkas,
Es iesālu dzimtenes cūkas.
Šaut dzimtenes pīles es drīkstu,
Lai darītu spilvenu mīkstu.
Un,domāju,daru es labi,
Kad iedzeru dzimtenes šņabi.

Ne asins,ne sviedru man trūka,
Tie tecēja pile pēc piles,
Lai tikai es nebūtu cūka
Pie mīļotās dzimtenes siles!