PAR KO LAI PATEICAS ATBRĪVOTĀJIEM ?

    Izlasot LNF paziņojumu 9.maija sakarā http://www.dddlnf.com/content/view/480/2/, gribētos tomēr oponēt saistībā ar dažiem tajā minētajiem faktiem. Paziņojumā minēts, ka latviešu nācija esot pateicīga padomju karavīriem par to, ka tie esot atbrīvojuši pasauli no nacisma jeb vācu fašisma. Piekrītu, ka tie cilvēki, kas bija vācu laikā represēti un ieslodzīti Salaspils nometnē (kā, piemēram, A.Gardas k-ga māte un vecāmāte), patiešām varētu būt pateicīgi tiem, kas padzina vāciešus un viņus no turienes atbrīvoja, lai arī daudzus Patriotus no vācu nometnēm bieži vien pa taisno pārveda uz analogām krievu soda nometnēm. Tomēr vai kopumā mūsu nācija toreiz priecājās par to, ka vācu nacistus nomaina krievu boļševiki? Uzdrošināšos apgalvot, ka noteikti nē, jo padomju boļševiki vienā Baigajā (1940.-1941.) gadā bija pastrādājuši pret mūsu tautu krietni vairāk ļaundarību kā vācieši četru (1941.-1945.) gadu laikā. Kaut arī K.Ulmaņa valdīšanas laikā daudz vairāk tika stāstīts un atgādināts par vācu ļaundarībām pret mūsu tautu, mazāk uzsverot krievu nodarītās, tāpat tauta tika informēta par to, kā savā zemē un ārpus tās rīkojas Hitlers, vienlaikus noklusējot Staļina režīma pastrādātos noziegumus (t.sk., arī pret t.s. sarkanajiem latviešiem, kas pēc 1.Pasaules kara bija palikuši dzīvot Krievijā), tādejādi radot tautā iespaidu, ka varbūtēja kara gadījumā prātīgāk būtu nostāties PSRS, nevis Vācijas pusē, viena boļševiku valdīšanas gada bija pilnīgi pietiekami, lai tautā zustu nelabās atmiņas par vāciešiem un tā sāktu viņus uztvert kā glābējus no asiņainā komunistu režīma. Un tik tiešām, kad 1941.gada 1.jūlijā Rīgā ienāca vācu karaspēks, ļoti daudzi latvieši viņus sveica ar ziediem kā atbrīvotājus. Turklāt, kā norāda daži vēsturnieki, vācu armijas uzbrukums novērsa vēl vienu nevēlamo elementu deportāciju no Latvijas uz Sibīriju, kas bijusi paredzēta jūlija sākumā; šim nolūkam esot jau sarūpēti lopu vagoni dzelzceļa stacijās, kurus nu nācies izmantot pašiem sarkanajiem, lai bēgtu.
Vēlāk, redzot, ka arī šie svešie valdnieki negrib dot mūsu tautai brīvību, protams, sajūsma mazinājās, tomēr tautas lielākā daļa līdz pat kara beigām hitleriešus uzskatīja par mazāku ļaunumu kā staļiniešus. To pierāda kaut vai tas fakts, ka kopā ar vāciešiem evakuējās no frontes līnijas krietni vairāk mūsu tautiešu, nekā tas bija noticis pirms 3-4 gadiem, kad no Latvijas bēga prom krievu komunisti. Arī atbrīvotāju sagaidītāju ar ziediem bija krietni mazāk, un tie, kas to tomēr darīja, pārsvarā nepiederēja pie latviešu tautības. Negribu, protams, apgalvot, ka visi, kas vācu laikā tika represēti, bija to pelnījuši, cieta no viņiem ne tikai žīdi, čigāni un komunisti, bet arī daļa Latviešu Nacionālistu (piemēram, Pērkonkrusta vadonis G.Celmiņš), tomēr 2.Pasaules kara beigās mūsu tautas vairums saprata, ka dzīvot PSRS sastāvā būs sliktāk, nekā Lielvācijas. Tāpēc tik varonīgi cīnījās pret padomju(sarkano) armiju mūsu leģionāri, bet vēlāk to pašu turpināja Nacionālie partizāni. Un, kā rāda tālākie notikumi, šie ļaužu spriedumi tiešām izrādījās pareizi. Kaut vai apskatīsim šādu piemēru. PSRS laikos un daļēji arī tagad vēsturnieki mūs biedē ar bubuli – vācu ģenerālplāns „Ost” esot paredzējis ievest un nomitināt Latvijā 50 000 kolonistu, bet Padomju armija to neesot pieļāvusi, cik tas gan esot labi. Un tai pašā laikā šie ļaudis izliekas nezinām un nemanām, ka „atbrīvotāji” vācu okupantu plānus ir pārsnieguši vismaz reizes 15, ja ne 20, t.i., iepludinājuši Latvijā teju miljonu (!) kolonistu!  Vai par to mums būtu viņiem jāpateicas? Ak, Dieviņ, ja mums Latvijā kolonistus skaits būtu tikai nieka 50 000, tad domāju, ka tāda organizācija kā LNF nemaz nebūtu tikusi dibināta, jo pēc tās nebūtu vajadzības – šāds relatīvi niecīgs iebraucēju skaits nespētu nodarīt jūtamu ļaunumu mūsu tautai un apdraudēt tās eksistenci. Diemžēl, pateicoties „atbrīvotājiem”, situācija ir daudz drūmāka, un, ja nenotiks Latvijas dekolonizācija, mūsu tautas asimilācija kļūs neizbēgama, vēl jo vairāk pašlaik, kad, esot ES sastāvā, mūsu teritorijā sāk ieplūst jauni laimes meklētāju bari.
Tātad, es uzskatu, ka nav jāpateicas PSRS armijai par vācu armijas padzīšanu no Latvijas, jo Latviešu stāvoklis Latvijā pēc tam nekļuva labāks, bet gan sliktāks.
Kā jau pareizi atzīmēts LNF paziņojumā, Vācija un Austrija kolonizētas netika, jo pēdējā pēc kara vispār neatradās PSRS ietekmē, bet starp padomju impēriju un tās okupēto Vācijas daļu (tā saukto VDR republiku) atradās Polija, kā arī eksistēja reāla Valsts robeža, pretstatā tam, kas notika bijušo PSRS republiku un tagad notiek ES „neatkarīgo valstu” starpā. Un tomēr, vai tad šīs abas valstis tika atbrīvotas, vai tad to tautām ir par ko pateikties PSRS un tās armijai? Manuprāt, stingri un kategoriski – NAV PAR KO !!! Pirmkārt, ir jautājums, vai tiešām vācu tautai zem Hitlera varas bija tik slikti, vai bija vismaz kāda sabiedriska organizācija (kaut vai vācu komunisti), kas būtu oficiāli lūgusi nākt padomju armiju atbrīvot to no tirāna? Vismaz manā rīcībā nav faktu, kas par ko tādu liecinātu, tāpat kā nav zināms, ka Baltijas valstis būtu 1940.gadā lūgušas PSRS atbrīvot to tautas no asiņaino diktatoru Ulmaņa, Smetonas un Petsa valdīšanas! Protams, tā bija klasiska komunistu izdomāta atruna – visur, kur mēs ierodamies, mēs atbrīvojam, okupē citi – vācieši, angļi, amerikāņi, bet tikai ne mēs, krievi. Vairums pasaules valstu un tautu šo demagoģiju saprata un šādu padomiešu terminoloģiju gan nepārņēma. Arī mums, Latvju Patriotiem, šādas krievu komunistu muļķības nebūtu jātiražē. Un vispār, kas attiecas uz Austriju, tad es uzskatu, ka tā ir mākslīgi radīta valsts, nolūkā sašķelt un vājināt vācu tautu, līdzīgi kā pēc 2.Pasaules kara tika radīta Moldāvija (Moldova), atraujot daļu no Rumānijas. Būtībā austrieši ir tie paši vācieši, kas runā nedaudz savādākā dialektā, tāpat kā bavārieši. Tad gan nenozīmē, ka viņi visi nepieder pie vienas tautas, tāpat kā nevar teikt, ka kurši, sēļi, zemgaļi un latgaļi visi nav latvieši. Manā uztverē Austrijai vajadzētu svinēt nevis dienu, kad to okupēja PSRS karaspēks, bet gan 1938.gada 12.martu, kad notika anšluss, jo tas ievadīja nevis Austrijas okupāciju, bet gan vācu tautas apvienošanos. Ne velti vēlāk 90% Austrijas iedzīvotāju bez jebkādas rezultātu viltošanas referendumā apstiprināja šī procesa leģitimitāti. Es, protams, negribu apgalvot, ka Lielvācijas karaspēks vispār neveica okupācijas, tās bija – gan Čehoslovākijas, gan Polijas, gan Ungārijas un Dienvidslāvijas, tomēr attiecībā uz Austriju šādu terminu nevar lietot. Arī pats Hitlers, starp citu, ir dzimis tieši Austrijā, un viņa karstākā vēlēšanās, kas vēlāk arī tika sekmīgi realizēta, bija vācu tautas apvienošana vienā valstī. Līdz ar to teikt, ka Vācija un Austrija tika no PSRS armijas atbrīvotas, manuprāt, nozīmē tikpat smagi šīs tautas apvainot, kā līdzīgi izsakoties par Baltijas valstīm un tautām.
Svarīgi arī atcerēties, kā uzvedās tā saucamie atbrīvotāji Vācijas un Austrijas teritorijā. Par viņu pastrādātajām ļaundarībām pret mierīgajiem iedzīvotājiem ne mazums ir rakstīts kā Rietumu, tā pēdējā laikā arī Austrumu saziņas līdzekļos. Arī krievu tautas vidū ir godīgi cilvēki, kas nenoklusē šos briesmīgos faktus, kas gulstas uz viņu nekrietno tautiešu sirdsapziņas. Iesaku visiem izlasīt kaut vai internetvietnē http://shiropaev.livejournal.com/46919.html ievietoto Alekseja Širopajeva rakstu «Могила неизвестного насильника» („Nezināmā varmākas kaps”), kas sniedz izsmeļošu ieskatu padomju karavīru paveikto zvērību aprakstā. Pat, ja pieņemtu absurdo faktu, ka Hitlers Austriju un Vāciju būtu okupējis, pēc šādu necilvēcisku nelietību paveikšanas padomju armija zaudētu jebkādas tiesības saukt sevi par atbrīvotāju. Un, lai arī vācu karavīri okupētās teritorijās reizēm tāpat atļāvās kaut ko tamlīdzīgu darīt, tas tomēr neattaisno pret vācu tautu, tās mierīgajiem iedzīvotājiem – sirmgalvjiem, sievietēm, bērniem - paveiktās laupīšanas, izvarošanas un slepkavības. Arī sadzīvē, ja kāds cilvēks, atriebjoties par savu noslepkavoto ģimeni, savukārt nogalina pāridarītāja ģimeni, likuma priekšā kļūst tāds pat kriminālnoziedznieks kā tas, kurš izrēķinājās ar viņa radiem. Turklāt, nekur nebija teikts, ka šo nogalināto cilvēku tuvinieki tiešām būtu ko sliktu nodarījuši kādam krievu civiliedzīvotājam. Viņu vaina bija tā, ka viņi bija piedzimuši par vāciešiem, taču šādu rīcību pret viņiem (pēc analoģijas ar līdzīgiem noziegumiem pret žīdu tautu) gan nez kāpēc nesauc par „Holokaustu” un neprasa visai pasaulei starptautiski nosodīt.  Un tiem, kas apgalvo, ka nekas tāds nebūtu noticis, ja Hitlers savulaik nebūtu uzbrucis PSRS (starp citu, tādā gadījumā no latviešu tautas 40.gados maz kas būtu palicis pāri), vēlos atgādināt krievu disidenta, bijušā augstas dienesta pakāpes čekas virsnieka Viktora Rezuna-Suvorova grāmatā „Ledlauzis” un arī citos darbos minēto faktu, ka Hitlers tikai par 2-3 nedēļām apsteidzis Staļinu, kurš arī gatavojies karam un plānojis uzbrukt Vācijai, tikai nepaguvis to izdarīt. Šis cilvēks to arī uzskatāmi pamato ar faktiem. Nav pamata šaubīties par tik augstu amatu ieņēmuša cilvēka kompetenci šais jautājumos. Būtībā jāsecina, ka Vācija tikai izdarīja preventīvu triecienu, lai atvairītu sev jau sagatavotu un izplānotu uzbrukumu no PSRS puses. Ar to es, protams, negribu apgalvot, ka no Vācijas puses arī netika pastrādāti kara noziegumi, taču tie ne mazākā mērā neattaisno šādu noziegumu pastrādāšanu pret pašu vācu tautu.  
    Tātad, ja kāds krievu karavīrs arī tiešām ir izglābis no apšaudes vācu meitenīti, tad nesalīdzināmi vairāk ir bijis tādu vojaku, kas šāda vecuma meitenītes brutāli, sadistiski izvaroja gan tradicionālā, gan praidiskā veidā, pēc tam savus upurus nereti arī nogalinot. Vai Vācijas un Austrijas valsts vadoņi šos faktus nezina? Zina, protams, bet joprojām kā cinisku ņirgāšanos pret nelaimīgajiem upuriem saglabā šos padomju okupantu uzstādītos pieminekļus un piedalās okupētājvalsts mantinieces organizētajos svētku pasākumos. Domāju, ka neviens īsts vācu tautas Patriots nepiekritīs apgalvojumam, ka Merkele „cienīgi izskatījās” Sarkanajā laukumā Maskavā blakus Medvedevam un Putinam. Man šķiet, ka viņi par šādu Merkeles rīcību ir sašutuši ne mazāk kā mēs par Veročkas un Vzjatlera piedalīšanos Latvijas 50 gadu okupācijas svinībās! Protams, arī Vācijā, tāpat kā praktiski visā ES, pie varas ir savas tautas ienaidnieki, kas slavina rīcību, kas pazemo un dara ļaunu savai tautai. Bet nekļūsim viņiem līdzīgi! Mēs taču arī negribam, lai mūsu varturu ārzemēs paustais viedoklis tiktu uzskatīts kā latviešu tautas patiesā griba. Mums nepatīk, ka ārvalstīs tiek cildināti mūsu valsti vadošie mūsu tautas slepkavas, tad nu neslavēsim arī tos ārzemniekus, kas savukārt nicina paši savu tautu. Bet īstie vācu tautas patrioti ir tie, kas kaut vai tādā veidā atgādina par to, kas tad patiesībā ir bijuši t.s. „atbrīvotāji no nacisma” (skat. http://www.delfi.lv/news/world/other/berline-apskadets-piemineklis-padomju-karaviriem.d?id=31782411)
    Visbeidzot, manuprāt, ir jocīgi un nesaprotami, kāpēc ne Vācijā, ne Austrijā nekur nav uzstādīts piemineklis Hitleram. Arī citās tautās ir bijuši valdnieki-iekarotāji, kas gribējuši palielināt savas valsts teritoriju, bet cietuši sakāvi un tās rezultātā valsts teritorija pat samazinājusies (Napoleons Francijā, Kārlis XII Zviedrijā u.c.), tomēr tie ir atstājuši pēdas vēsturē, kā rezultātā tauta viņus piemin un neaizmirst gan viņu labos darbus, gan sliktos. Vācijā un Austrijā vispār izvēlas šo vēstures periodu noklusēt (izņemot, protams, Holokausta notikumus), kas lieliski parāda, kas valda šajās valstīs, un var viņu tautai izteikt tikai visdziļāko līdzjūtību, tāpat kā mūsējai, par to, ka viņiem nākas dzīvot šādos apstākļos. Lai gan daudz taisnības ir kādam gudrajam, kurš savulaik teicis: „Katrai tautai ir tādi vadoņi, kādus tā ir pelnījusi!”. To tad arī paturēsim prātā, vērtējot notikumus Latvijā un ārvalstīs!

PAR TAISNĪGU, IZSVĒRTU ATTIEKSMI PRET TAUTU UN VALSTU VĒSTURI CĪŅAI SVEIKS !!!

15.05.2010.    Aivars Gedroics