Kad sāpe galvā,tad domas trulas,
Tarakāni skrien, raganas buras.
Kas uzkrita man uz galvas,
Pasniedzot tik greizas balvas.
Par sniegu nevar būt ne runas,
Jo kur gan vasarā tas turas.
Vai leduskapī galvu bāzu,
Kad kāpostzupu riņķī gāzu.
Vai sausais zars no koka krita,
Kas domas strauji mainīt lika.
Bet kur gan koki istabā,
Un vēl jo vairāk pagrabā.
Un ja nu apmetums tas bija,
Kad mājai nodrebēja sija.
Bet matos es kaļķi neatrodu,
Kapēc tas nav -es nasaprotu.
Bet ja nu Tu man virsū kriti,
Par Tevi bieži domāt liki.
Es lūdzu, -sāpi novel nost,
Lai jaukas domas manim most.
Atslegas vārdi: dzeja18356