Man uz galda vāzē reibina ar savu smaržu deviņpadsmit naktsvijoles, es katru rītu gāju tās apraudzīt, tik cēli tās izdalījās ar savu staltumu zaļajā pļavā, viss skatiens nogrima viņu valdzinājumā, neivērojot neko citu.......kāds man uzdeva jautājumu, kāpēc es tās nevācu, šogad vijolīšu ir ļoti daudz, bet es vienkārši neatļāvos tās noplūkt,  tagad kāds tās ir paglābis no ilgstošā slapjuma, bet vai vajadzēja.................?

Lietus aplis
Salauztās lietus lāsēs
Krīt līmētas sirdis,
Atdziest..
Lietus iztvaiko vārdos
Un nolīst atkal
Pār mākoņos staigājošiem,
Pat domās zemi neskarošiem

Pēdējais aplis
Vienmērpietrūkstošais –
Lāse
Uz plaukstas,
No kuras padzerties
Un ļaut sev atkal
Par lāses tiesu dzīvākam būt
Nia Nia