Māra (27,165) pārmērīgi lielais svars – 157 kilogrami – izraisīja veselības problēmas un tādu depresiju, ka viņa pat nedēļām negāja ārā no mājas. Par spīti lielajām bailēm no operācijas, viņa pusgadu krāja naudiņu, jo pēc raksta par bariatriju dzīvē bija parādījusies gan cerība, gan mērķis. Tagad viņa atkal mācās vienkārši dzīvot. Ar smaidu, nevis asarām.

„Kopš bērnības man svars aizvien ir nācis tikai klāt. Esmu izmēģinājusi visdažādākās diētas un notievēšanas preparātus, taču viss velti. Turklāt tās diētas, jāatzīst, krietni bojāja garastāvokli, kļuvu īgna un kašķīga, ar dzīvi neapmierināta... Pēc tam svars bija atpakaļ ar uzviju. Beigās svēru jau 157 kilogramus! Sākās veselības problēmas – paaugstināts asinsspiediens, palielināts cukura līmenis asinīs. Klāt vēl, protams, psiholoģiskais diskomforts – radās tādi kompleksi, ka reizēm nedēļām negāju ārā, sēdēju mājās un pārdzīvoju, grimu depresijā.

No šaubām pie cerībām

Reiz kādā žurnālā izlasīju vienas sievietes stāstu – viņa bija veikusi kuņģa nosiešanas operāciju un dalījās pieredzē. Rakstiņu izgriezu un pusgadu ik pa laiciņam tajā ielūkojos. Cītīgi krāju naudiņu, kaut man bija šausmīgi bail no operācijas, un ticības arī īsti nebija, tomēr beidzot bija radies mērķis un kaut neliela cerība...

Tikai tad, kad vajadzīgā summa bija iekrāta, saņēmos un piezvanīju ārstam, veicu pārbaudes, aizgāju uz operāciju. Joprojām regulāri eju pie ārstiem uz pārbaudēm, lai kontrolētu vispārējo veselības stāvokli. No sākuma bija pagrūti pierast pie jaunā ēšanas režīma – ēst mazas porcijas, kārtīgi visu sakošļāt. Tagad jau pierasts, un ēst arī nemaz tik daudz negribas. Arī to gredzenu iekšā fiziski nemaz nejūtu un ārēji neko redzēt nevar.

Tagad palīdz arī citiem

Tagad, pēc gada, esmu kļuvusi par piecdesmit kilogramiem vieglāka! Mans sapņu svars ir 70 kilogrami, lai gan ārsti mani „piezemē” un teic, ka varu cerēt nokristies svarā līdz kādiem 80 kilogramiem – jāņem vērā arī ķermeņa uzbūve, iedzimtība.

Tomēr jau tagad jūtos daudz, daudz labāk. Pavisam no kompleksiem vaļā tikusi neesmu, taču cenšos. Mācos atkal komunicēt ar cilvēkiem, būt sabiedrībā, dzīvot normālu, aktīvu sociālo dzīvi.

Strādāju tirdzniecībā, un pat pircēji reizēm izbrīnās – bet jūs taču esat kļuvusi krietni slaidāka! Citi apvaicājas, kā to esmu panākusi. Ja redzu, ka cilvēkam tas patiesi interesē un viņam pašam ir problēmas, neslēpju un visu izstāstu – ja nu kādam palīdz? Daudzi jau nemaz nezina par šādu iespēju. Arī es, iespējams, līdz pat šim brīdim mocītos, ja netīšām nebūtu uzgājusi to rakstiņu. Tagad pati, var teikt, veicu informatīvo kampaņu!”