Viņš var būt greizsirdīgs uz dajebko- bērnu, suni, kaķi, telefonu, pats savu ēnu , laternas stabu... Un ar mīlestību tam ir maz sakara. Tā uzvedās infantīlas personības- viņš ir pieradis, ka visa sievas uzmanība privātajā telpā un laikā tiek veltīta viņam vienīgajam, un piedzimstot bērniņam ir dikti nepatīkami pārsteigts- abet kā tad tā? Mani te čubināja, mīļoja un lutināja , bet pēkšņi tas viss tiek kaut kādam sīkpirdim.No otras puses- arī sievietei nevajadzētu pēc mazuļa piedzimšanas aizmirst visu pārējo dzīvi un koncentrēties tikai mazajam, ir jāsaglabā līdzsvars visam.Taču, šaubos vai aprakstītajā gadījumā ir kas līdzams , jo vīrietis jau ir izvēlējies neko nerisināt, neko neizrunāt, bet iesaistīt trešo personu. Un , diemžēl, parādījis, ka nemīl savu sievieti, bērniņa mammu , bet - tikai sevi un savas vajadzības un nav gatavs nedz attiecībām, nedz ģimenei. Personīgi es no tāda cilvēka šķirtos, jo nekādas perspektīvas neredzu kopdzīvei ar neuzticamu cilvēku.

Te derētu pajautāt vīriešiem pašiem, kāpēc viņiem greizsirdība uz paša bērnu, viņi nevēlas saprast mūs, bet nez kāpēc, mums ir jācenšas saprast viņus  
tas no pieredzes.