Ko lai dara, ka man
Katra dziesma sākas ar pušumu –
Vai nu iegriež ar dzelzi,
Vai krītoša lāsteka dzeļ,
Vai kāds nelietīgs viesulis
Svešu dziesmu ir pārrāvis pušu.
Tā nu tagad ir klāt
Un pa asinīm trīsošus vilnīšus veļ.

Un tas cilvēks, kam pārrāva dziesmu,
Ir miris no manis netālu.
Un cik viņu nav,
Kam nospēlēts pēdējais maršs...
Viņu šķembas kūst manī,
Un nezinu, kas es esmu par metālu –
Kopā sakusis čuguns un sudrabs, un varš.

Un man laika nav zināt.
Vienā stundā kliedz skrūvspīlēs iežņaugta dzīvība,
Otrā – dzimusi dzīvība – ka negrib mirt.
Tāda jau ir
Visas pasaules dzejnieka brīvība –
Publiski asiņot,
Kamēr šīs asinis ir.

Un, kad brūce sāk dzīt
Un kad sarkanā straumīte pāriet,
Kliedz, cik gribi, ka vēl esi dzīvs,
Bet esi nobeidzies jau.
Dzejniekam katrubrīd jāzin,
Ka viņam asinis
Nevar pārliet
No „A” līdz „Z” –
Tādas asinsgrupas uz pasaules nav.

Tas ir malds -
Kaut ko izkaukt no dzīves par puscenu,
Tāpēc dzejnieki dzīvē
Tikpat skumji kā zaldāti krīt.
Un, kā zeme grib sauli,
Kā mazs meitēns grib kucēnu,
Vēlas, lai viņos
Nebeidzams,
Izlejams
Asiņu okeāns mīt.