Nu visa pasaule viens milzīgs dārzs,
Kam pāri liecas debess plašums zils,
Ar ziediem izrakstītas pļavas, ārs,
Un svaigu sveķu smaržu elpo mežs.
Kā lielā mīlā gribas rokas celt
Pret ļaudīm, zvaigznēm, tālo debesi,
No dievīšķīgās dabas spēkus smelt,
Pret dienu iet ar gaišu dvēseli.
Atslegas vārdi: skaistums544
Nu vispār pļavās vairs nav ziedu bet to var izjust tikai Latvijā
..ne tikai GRIBĒT TO DARĪT, bet-
patiešām CENSTIES TO DARĪT-
tad..mūsu dienām bieži būtu cits skanējums, krāsas, ticība..
skaists dzejolītis! paldies!
Atvēli laiku draudzībai,
Jo tā ir ceļš uz laimi.
Atvēli laiku, kad mīlēt un būt mīlētai,
Jo tā patiesi ir debesu dāvana.
Atvēli laiku smiekliem,
Jo smiekli ir dvēseles mūzika.
Neskaties uz sārtiem ziediem,
Tie tev ātri novītīs.
Glabā īsto drauga sirdi,
Tā nemūžam nezudīs..
Ziedi novīst līdz ar laukiem,
Miglā tērpies saules riets,
Tikai atmiņas no draugiem
Mūžam degs kā akmens zieds!
<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<}
a svētajai Faustīnei būtu bijusi tāda nostāja, ne viņa, ne viņas garīgais tēvs svētīgais Mihails Sopočko nekad netiktu iekļauti svēto kārtā. Atcerēsimies, ka māsai Faustīnei uzreiz neticēja, bija laiks, kad viņas Dienasgrāmata tika aizliegta. Faustīne taču varēja sacelties pret savām priekšniecēm un bīskapiem, aiziet no klostera un sludināt visu, ko Jēzus viņai bija atklājis! Noteikti atrastos tādi, kas viņai sekotu. Bet vai tādā gadījumā Baznīcas mantojumā būtu iekļauts Dieva dotais vēstījums par Viņa žēlsirdību? Ja māsa Faustīne tā rīkotos, tad autentiskās atklāsmes, kuras viņa saņēma, būtu palikušas tikai vienas paaudzes bagātība vai, visdrīzāk, šī žēlastība vispār būtu izšķērdēta.