Vietulība – izsalkums pēc dzīves. Katrs esam to piedzīvojuši, un nevienam no tās neizbēgt. Tās ir jebkura cilvēka dziļākās bailes – būt vienam.
Bailēs no vientulības mēs pazemojamies, pieņemam lietas ko ienīstam, un klusējam kaut arī nepiekrītam. Savā ziņā mēs pēc tās ilgojamies. Vēlamies visu dzīvi veltīt sev. Bet mirklī, kad vientulība ir klāt, mēs bēgam, kā no uguns.
Tā tukšuma sajūta sirdī nogalina, pazudina, kad saproti, ka esi viens un nevienam Tevi nevajag. Visi cilvēka prāta izgudrojumi ir radīti, lai to pazudinātu. Telefons. Viens zvans mīļotajam cilvēkam, bērniem vai vecākiem, aizdzen vientulību uz kādu mirkli. Televīzijas raidījumi, grāmatas un datorspēles liek mūsu vientulībā pavadītajam laikam paskriet ātrāk, bet vientulību tik vienkārši neapmānīt. Tā vienmēr spēj atrast savu veidu, kā ielīst mūsu dzīvē.
Vientulība ir katram sava. Vienam tā ir ļaužu pilna telpa, kas liek nojaust, ka Tu tur neiederies un nekad neiederēsies, lai kā Tu censtos. Otram tā ir ledaini tukša gulta, kas paredz, ka nebūs neviena, ko apskaut, kad nebūs neviens, kas Tevi apskaus un noskūpstīs. Tik biedējoši tukša, ka tajā nav vēlmes līst. Trešajam nojausma, ka viņu nesaprot, un nesapratīs.
Tā dzīve paiet – no vienas vientulības otrā.