man iet (ir) roku rokā.  Vai tad citādi varētu izturēt to, kas man ir gāzies pāri.

   Tie, kam piemīt tikai un vienīgi lielummānija, tā ir tik liela, ka paši to nemaz nepamana. Un tik strādā "lielas"lietas tālāk, grūzdami tos, kam ir tikai mazvērtības komplekss aizvien dziļāk bedrē, neaizmirstot piesviest pa jaunam ziepju gabaliņam klāt.

   To, ka es izturēšu, kaut kā savas atlikušās dienas aizvadīšu, zinu. No vienas bedres, kurā iegrūda cits, atļauju neprasot, esmu izrāpusies. Vai izrāpšos arī no otras bedres, kurā iegrūda valsts, arī atļauju neprasot, pat referendumu par to neuztaisīja, nezinu. Var nepietikt laika.

   Tie baigi ticīgie runā par kaut kādu elli un paradīzi. Nu diez vai lielāka elle ir tur tajā, ko sauc par elli, nekā tepat. Un kas tā tāda paradīze? Diezin vai tur ir kāds, kas mitis te, ko dēvē par Latviju. Vai tad to globālā sasilšana nav skārusi, ābeles tak milzu karstumā nokalst.

   Paprasīt arī nav kam, te tak ir tikai veci perdeļi un kaut kādi jaunie, kuri citiem tik visu pārmet un sola, sola. Ka tik nesāk solīt tā, kā jau ir nācies dzirdēt - citā dzīvē tev ies labāk. Lai iet. labāk vai sliktāk. Šodien esmu te un tagad. Ar savu mazvērtības kompleksu un lieluma māniju. Tie ir mani. Tos es nevienam nedošu. Lai kā kāds prasītu. Ka neiznāk kā kādreiz - kad no manis fiziski vai morāli varēja dabūt 5 latus, biju daudziem vajadzīga, tagad nevienam.

   Tad, kad no valsts iestādēm bez grūtībām varēja dabūt izziņas par pabalstu nepieciešamību, normālas algas, slimības lapas.... valsts bija vajadzīga. A tagad? Tā valsts liek iztikt ar solījumiem. Nu tad lai pati iztiek ar to, kas citam paliek pāri. Atkal ne tur "iebraucu", bet lieluma mānija tā dara.