shii dziesma pasaka visu ..................

Sajūta par savu Latviju - katram no mums ir savādāka, bet ķengāties 'par savu zemi, tas nu katram pēc viņa sirdsapziņas.
Un, ja šiem ķengātājiem pajautātu : "Ko tu esi devis Latvijai, ko? Vai neesi tikai ņēmis ? " ...........

Cik daudz gan uz pasaules zemju,
Un visās ir skaistuma daudz,
Bet Dzimtene - Latvija viena...
Ir pasaulē ziedi jo krāšņi,
Bet manu par rudzupuķi sauc,
Ir pasaulē kalni augsti,
Bet manu par Gaiziņu sauc.
Cik ļoti es mīlu šo zemi,
Un mūžīgi mīlēšu to,
Jo dzinatara jūra te šalko,
Un latviešu valoda skan.
Sen, sen, sen te mīt mana tauta,
Un valoda mana te skan,
Sen, sen te dzied mana tauta,
Bez dziesmas tai dzīvības nav...

Es mīlu savu zemi, ezerus, mežus, jūru, pļavas...Ir daudz, kur pabūts, bet skaistākas vietas par šo nav...Šī ir mana zeme - Latvija...Es lepojos ar mākslinieku, sportistu, zinātnieku, ārstu - sasniegumiem. Es mīlu savu tautu! Mani pārņem gandarījums, kad Pasaules čempionātos plīvo sarkani - baltais karogs. Mani pārņem lepnums, ka esmu latviete, ka mani sportisti pārstāv šo Valsti. Mani nespēj sagraut pat tā saujiņa cilvēku, kuri izsaimnieko šo zemi, kuri nemīl un neciena savu Dzimteni. Bez šīs saujiņas ir simtiem godprātīgu, strādīgu cilvēku, gudru tautiešu! Melnie kardināli ir bijuši un būs! Man ir gods strādāt savas tautas un Dzimtenes labā!

Daudz Laimes Dzimšanas dienā!

Nu japiekrit kolegisi.Vairak vel piekritu Rizajai Bestijai.Dzimtene ir dzimtene.Ja individs nemil savu dzimteni.Tad nu tads sisenis vien sanak.Situacija un apstakli nav no tiem labakajiem.Pasiem vien jamacas to mainit.

Kā bērns es klusi zemei pieglaužos,
Un par savu valsti iedegos,
Lai kurā Zemes malā atrastos,
Ar Latviju es mūžam lepošos.

Trīs vārdi mūsu himnā skanēja,
Kā liecība par skaisto zemi.
To vīru kori līksmi skandēja-
Tas veltījums Tev, mana Latvija.

Kā bērns es klusi zemei pieglaužos,
Šeit mana dzimtene, mana valsts.
Reiz karavīri tautu sargāja,
Tas bija stiprais latvju balsts.

Trīs zvaigznes pāri Rīgai spīdēja,
Lai godinātu mūsu tēvus,
Tie mūsu valsti kopā radīja,
Tā tagad mūsu mīļā Latvija.

Kā bērns es klusi zemei pieglaužos,
Un lēni čukstu svētos vārdus.
Tie izskan klusi, tā kā lūgšana,
Dievs, tā ir mana mazā Latvija.

Trīs krāsas plīvo mūsu karogā.
Trīs: Sarkan-Balti-Sarkanā
Trīs lietas manā sirdī palika:
Tēvs, māte un mīļā tēvija.

Kā bērns es klusi zemei pieglaužos,
Šeit mana sirds un mana balss,
Te skaistas meitas dziesmas dziedāja,
Tu mana mazā mīļā Latvija.

Kā bērns es klusi zemei pieglaužos,
Un par savu valsti iedegos,
Lai kurā Zemes malā atrastos,
Ar Latviju es mūžam lepošos.

Es nekad neesmu to pārstājusi darīt....

Arī zemē saknes pūst,
vai otrādi.
Pacietība ar 100 suminātām galvām,
mēdz beigties.

Ko nu, par skumjo,
Senči nav pelnījuši
sūdzības par nevarību.

Valsts ir Valsts,
lai kādi
tās valdītāji.

Cieņu pacietības cirvim!

pag pag, mīlīši, kas tad nu, jūs nemīlat šo valsti, bet mīlat taču šo zemi, savu dzimteni ar tās brīnišķīgo dabu(mūsu jūras krastu, upes ezerus, mežus un pļavas???) un visiem labajiem cilvēkiem, vai tad nelepojaties ar savu tautiešu sasniegumiem (mākslinieku, sportistu utt.)?!?
nu vai ziniet, man nav ko teikt,   

lai runā dzejniece Ārija Elksne:

Mums ticis viszilākais ezers
Un rudākais rudzu lauks,
Vispilnākā likteņa krūze
Un tukšākais cerību trauks,
Visbaltākā bērzu birze,
Vismelnākais rupjmaizes klaips,
Viszaļākais ērkšķu kronis
Un sārtākais asiņu traips,
Un tieši Latvijai ticis
Vissvētākais debesu jums,
Jo savu visskaistāko zemi
Dievs atdevis mums.

Lai mūžīgas būtu
Brīvības zvaigznes,
Kas tautu un
Latviju nākotnē sien.

Dzimtene, mūžam mans skatiens
Vaicājot tevī būs vērsts –
Vienīgi tu manai dzīvei
Īstenās vērtības mērs.
***
Man tavas uzvaras svinēt,
Man tavas uzvaras svinēt, man tavas nedienas nest! Tā lūk!

Sonja jau  pateica un grūti nepiekrist .

Es seit pidzimu,bet dzivot seit,tas ir laika jautajums

Nekas uz pasaules nav labāks par savu Dzimteni, tas nekas ,ka pērieni tiek, blēņas daram vai kas tik ideāli ar nesanāk, kļūdamies un mācamies, improvizējam, bedrē iekrītam, ķepurojamies ārā, bet zilas debesis redzam un saulīte smaida mūsu tik katram savu enerģiju, prasmi pielikt  -, lai reizēm sāp... tā ir dzīve, bet TOMĒR nekā  labāka dzīvē  nav par savām mājām, tautas, mentalitātes  -  Dzimtenes:)

gandrīz visi izteicās negatīvi,tad tādā gadijumā ko mēs vēlamies,ko mēs paši izdarijām lai tā nebūtu?

skolas sleedz,bernudarzus arii,slimnicas,medpunktus.tantinas mirst jo baidaas saukt atros jo nepietiek naudinas,pensionari karas,darbavietas tikai samazina,sabiedriskaa transporta marshrutus sleedz.sliedes nomontee un parkausee.dzimstiba samazinas.lauksaimnieciba jau ir gandriz likvideta,visi muuk no latvijas.var mileet latviju kaa zemi nevis kaa valsti.kas cits var buut ja prezidents vetarsts un valsti uzskata kaa tadu telu,kuru var vazaat aiz ausiim.zivs puust no galvas.ministri laupa cik vien var...eh,riebjas man taa valsts

Es mīlu savu dzimto zemi, Tēvuzemi , ja tā var teikt, bet valsti- diez vai. Valsts- tas ir makslīgi radīts sabiedrisks veidojums, ar saviem mērkiem, centieniem un "netīro vešu"- kas tur ko mīlēt. Valstij gar mani un manu mīlestību vai nemīlestību nav ne kādas daļas, mūs saista tikai darījuma attiecības- es viņai nodokļus, viņa man- iespeju šeit dzivot. Tas pats būtu jebkurā citā valstī, tikai šeit ir mana dzimtā zeme, tādēļ esmu šeit.

nav jau ar ko lepoties  ............... es nemiilu sho valsti un cilveekus kas tajaa dziivo ............. es  Miilu savu iipashumu kas atrodas Latvijaa ........... miilu algas dienu ,kura  tiek maksaata  Latvijas valuutaa ...........
Veel miilu sveetku dienas kad obligaati (uzspiesti) jaauzliek valsts karogs, preteejaa gadiijumaa draud ar naudas sodu .......... pie kaajas kaadam vai ir sveetku sajuuta vai nav................. un tad taas  atceres dienas kuras nevar visas pat atcereeties ............

Ar saknēm ieaugot dzimtajā zemē ,
lai zaru rokas
mums debesīs sniedzas ,
salasa zvaigznes...
un nolīst zvaigžņotā lietū -
uz zemi ...
no kuras atkal
būs jauniem augt kokiem !   

Mūsu valsts ir mūsu bērns. Kā var nemīlēt savu bērnu. Nu vot tikai pie stūres stav, varbūt nepratīgie cilvēki, kurus MĒS izvēlejamies. Bet laikam neprotam atrast citus, vai citu nav...

Ooooo...Boļšaja poļiķika pašla...
A davai pra ļubov...:):):)

Brīžiem sajūta, ka NAV, ar ko lepoties. Viena no sliktākajām sajūtām, ja godīgi.