Pirms vairākām dienām izdzirdēju jautājumus, par kuriem kaut dažiem, bet laikam jāpasaka.
- Kāpēc viena veca kundze, divas citas astoņdesmitgadnieces nemaz nelaiž savā koridorā, bet vairāk nekā pusstundu ļauj stāvēt uz ielas lietū un aukstumā? Kas ar tiem cilvēkiem notiek?
Necentīšos atstāstīt visu pārrunāto, tikai teikšu - tās, kas sevi iedomājas par kaut kādām kundzēm, dāmām, vispār nav cilvēki, tikai vecas vecenes, bābas.
Otrs jautājums bija vēl briesmīgāks - vai neliekas, ka to slimo, nenormālo jauno kļūst arvien vairāk, viņi ir pamanāmi, pat tiek rīkotas visādas labdarības akcijas, lai glābtu slimos, protams, ir žēl to vecāku, bet viņi vienreiz noraudātu un ar to beigtos, bet tagad raud visu mūžu, kas rūpēsies par tiem slimajiem, kad vecāki vairs nebūs?
Nezināju, ko atbildēt, atsmēju - man pašai ar būtu labāk, ja būtu nosista. Tik pie sevis vēl domāju līdz šim brīdim - nevar jau tā skaļi teikt, bet tie slimie vairojas kā sēnes pēc lietus, jo vienīgais, ko viņi prot, ir vairoties. Var jau priecāties, ka viņi skaisti zīmē, izšuj, ko darina... Priecājas viņi paši.
Gudrās psiholoģijas teorijās spriež, ka pēc gadiem 150 uz Zemes būs kaut kādas divmetrīgas viendzimuma būtnes. Ka tik nepienāk ātrāk tas laiks....