Lai arī šķiršanās izraisa negatīvas izjūtas, tādas kā skumjas, dusmas, neizpratne, sāpes, tomēr tā reizē paver iespēju atšķirt jaunu lapaspusi savā dzīves grāmatā – ar jauniem notikumiem un citiem cilvēkiem.

Visbiežāk cilvēki, lai aizmirstu par savām sāpēm, nododas vai nu bērniem - vedot viņus uz dažādiem pasākumiem, iesaistoties viņu dzīvē par visiem simts procentiem, vai arī iegrimstot darbā tik dziļi, lai nemanītu ne rītu, ne vakaru un nebūtu laika skumt un raudāt. Bet tas var novest arī pie fizisko spēku izsīkuma, kas var draudēt ar veselības problēmām. Turklāt brīdī, kad darbos būs pauze, domas atgriezīsies pie notikušā un sāpes var būt vēl spēcīgākas. Otra galējība - nedarīt neko un neredzēt jēgu nekam, ieraujoties sevī un nespējot normāli veikt ne darba uzdevumus, ne mājas soli, pat ne rūpes par sevi. Sāpes ir jāizsāp (un tas var būt nepieciešams ne tikai atraidītajam cilvēkam, bet arī tam, kurš izlēmis pārtraukt attiecības), bet jāpieņem arī notikušais, lai varētu dzīvot tālāk.

Izjūtas pēc šķiršanās

Pirmais brīdis pēc šķiršanās tiešām var būt grūts un arī ilgstošs, tāpēc var šķist, ka sāpes būs mūžīgas un tam nebūs iespējams tikt pāri. Bet ir vērts atcerēties, ka tā nav, jo cilvēki parasti sākumā izjūt sāpes, šoku un noliegumu, tad dusmas, pēc tam aizvainojumu, skumjas un tad samierināšanos, pēc kuras var sākt skatīties uz dzīvi tālāk, jau citā kvalitātē, ar citiem notikumiem un cilvēkiem.

Sākumā ir pārsteigums vai šoks, kam parasti seko noliegums, kad vispār jāspēj aptvert, kas un kāpēc ir noticis. Bieži cilvēks tam nespēj noticēt, tāpēc cenšas attiecības atjaunot, turpina dzīvot pagātnē, it kā nekas nebūtu noticis. Ir nepieciešams laiks, lai aprastu ar jauno situāciju. Nav tā, ka visu laiku sieviete tikai skumst un raud, emocijas var mainīties kā amerikāņu kalniņos - no lejas uz augšu un atkal uz leju. Vienā brīdī var likties, būs labi - jāiet tik uz priekšu, bet jau nākamajā kad kāds sīkums vai nianse atgādina par bijušo, asaras plūst pašas no sevis un atkal gribas pagriezt laiku atpakaļ.

Lai gan šis ir brīdis, kad tieši emocijas gūst virsroku pār saprātu, un viss tiek saskatīts īpaši drūmos toņos, tas nav nekāds brīnums, jo šķiršanās nav nenozīmīgs notikums, par kuru brīdi paraudāt, aizmirst un steigties nākamajās attiecībās. Tomēr, ja sāpes ar raudāšanu un pārdzīvošanu turpinās ilgāk par diviem gadiem, tad ir pēdējais laiks ko mainīt - domāšanā, uztverē, rīcībā.

Kad situācija ir aptverta, rodas dusmas par notikušo - vai nu uz sevi, otro pusīti vai vēl kādu iesaistīto, iespējams pret dzīvi kopumā. Arī dusmas ir jāizdzīvo, bet nevis kliedzot vai draudot kādam, bet konstruktīvi izdusmojoties. Dusmas var izmantot kā enerģiju - kārtojot māju, sportojot u.tml.

Kad dusmas pārgājušas, cilvēks sāk aizdomāties, kas bija, ko varēja darīt citādi, mēdz rasties vainas izjūta, ka bijis iespējams rīkoties citādi. Tad arī mēdz parādīties skumjas, kad gribas būt vienam un nedarīt neko.

Ir laiks, kad ir vērts pakavēties atmiņās, saprast, kas tiešām bija labi un ko ir vērts paņemt uz citām attiecībām, un kas bija nogājis greizi, ko mainīt vai no kā izvairīties nākotnē. Jo, lai arī šķiršanās iniciators ir viens un tam, kuram nākas ar to samierināties, rodas jautājums, kāpēc, tomēr neviens nav ideāls un ir vērts pārdomāt, ko gribētos sevī mainīt vai papildināt. Tas ir laiks, kad var būt ar sevi, nevis tikai otru cilvēku. Tāpēc var pievērsties jaunu grāmatu izlasīšanai vai interesējošu kursu apguvei. Sākumā sieviete var nezināt, kā izmantot iegūto laiku, jo pieradusi to veltīt otram, bet var darīt tādas lietas, kas vīrietim nav patikušas, bet kas sievietei sagādā prieku.

Psihologi norāda, ka tad, kad beidzot izdodas vairs nedomāt domas, ka vienmēr palikšu viena, tas sāpēs mūžīgi vai cita mīlestība nav iespējama, šķiršanās sāpes būs izsāpētas un cilvēks būs gatavs jaunām attiecībām.