Sen senos laikos, daudzus gadus atpakaļ, cilvēki no paaudzes uz paaudzi izmantoja vienkāršu, dabisku apmaiņas sistēmu. Tie izgatavoja paši sev visu nepieciešamo, lai uzturētu dzīvotspēju. Kāds vienkārši specializējās kā amatnieks un sava darba augļus iemainīja pret cita amatnieka darba augļiem.
Katrā kopienā bija samērā vienkārša pārvaldības sistēma, kura raudzījās, lai katra cilvēka brīvība un tiesības būtu aizsargātas un lai citu kopienu cilvēki to nepārkāptu un neapspiestu tos pret viņu gribu. Tas bija vienīgais valdības pirmsuzdevums kādā noteiktā valstī un katrs šīs valsts valdnieks tika vēlētāju brīvprātīgi atbalstīts.
Taču tirgus dienās vienmēr gadījās kāda problēma kuru nebija tik vienkārši atrisināt. Cik maksā viens nazis – viens vai divi spaiņi kukurūzas? Kas maksā dārgāk – govs vai zirgu rati?... Ut.t. Taču nevienam nekas cits labāks neienāca prātā kā preču maiņu.
Un lūk, Fabians – amatnieks, kas strādāja ar zeltu un sudrabu ierosināja: „ Man ir šīs problēmas risinājums. Zelts, kuru es izmantoju rotaslietu izgatavošanai ir vienreizējs metāls. Tas nesūbē, nerūsē, tas ir ilglaicīgs... Es izgatavošu no daļas sava zelta, monētas un nosauksim tās par „dolāriem””. Viņš izskaidroja jaunās sistēmas tālākās rīcības principus, proti, ka šī „nauda” kļūs par maiņas līdzekli un tā būs daudz ērtāk, tas atvieglos preču apmaiņas procesu.
Tika piedāvāts ka, katram cilvēkam kopienā tikts izsniegts vienāds monētu skaits. "Bet es esmu pelnījis lielāku monētu skaitu, - sacīja sveču izgatavotājs, - visi taču iegādājas manas sveces". "Nē, - iebilda fermeris, - bez pārtikas neizdzīvos neviens. Mums, fermeriem, pienākas lielākā daļa visu monētu". Un tā strīds turpinājās.
Fabians deva kādu laiku pastrīdēties un pēc tam piedāvāja: "Par cik jūs paši nekādi nevarat vienoties, es piedāvāju, lai katrs monētas prasa man cik grib, tik arī došu. Nebūs nekādu ierobežojumu, ja nu tikai pēc spējām atdot šo aizņēmumu. Tik, cik katrs no jums aizņemsies, monētas gada beigās tik arī vajadzēs atgriezt". " Bet ko tu par to dabūsi?" - Fabianam vaicāja. - Par cik es piedāvāju jums šo pakalpojumu, t.i. es esmu naudas (izcelsmes autors) turētājs, man ir tiesības saņemt par to samaksu. Pieņemsim, par katrām 100 monētām kuras jūs aizņemsieties no manis, būs jāatgriež 105 monētas par katru gadu. Šīs 5 monētas būs samaksa man par darbu un es nosaukšu to par "procentu".
Neviens nevarēja piedāvāt citu risinājumu un arī 5 % nelikās tik liela samaksa par aizdevumu gadā. Tāpēc pie tā arī palika. “Atnāciet nākoš piektdien, šajā pašā vietā – tad arī sāksim”, - piedāvāja juvelieris. Gada beigās Fabians apzināja visus, kas bija viņam parādā zelta monētas. Dažiem to izrādijās vairāk nekā Fabians bija aizdevis, bet kādam tās bija mazāk. Taču tas notika tāpēc, ka pašā sākumā bija noteikts konkrēts monētu skaits.
Tiem kam monētu izrādījās vairāk, nekā tie tika aizņēmušies, atdeva Fabianam aizņēmuma procentu un arī pašu aizņemto monētu daudzumu, tātad 5 monētas par katrām 100 monētām. Taču vienalga atdevuši savu parādu, tie bija spiesti naudu aizņemties atkal, lai varētu turpināt darbību jaunajā sistēmā.
Pārējie bija ļoti pārsteigti, ka nebija spējīgi atgriezt ne aizdevuma summu ne arī 5 monētas kā bija vienojušies. Un tagad Fabians pirms tiem atkal aizdotu monētas dzīvošanai bija spiest vienoties ar aizņēmēju par kādu ķīlu. Un tā šie cilvēki uzsāka jaunu tirdzniecības gada ciklu, ar nopietnu apņemšanos sadabūt iztrūkstošās 5 monētas – aizdevuma procentu, kuras kā izrādijās nemaz nebija tik vienkārši iegūt.
Un neviens kā tikai Fabians zināja, ka kopumā visa tauta šajā karaļvalstī, nespēs atdot šīs 5 monētas par katrām 100, jo to vienkārši nebija kur ņemt, tās nemaz neeksistēja. Un tieši tāpēc, tās vienmēr kādam pietrūka.
Protams arī pats Fabians laiku pa laikam kautko iegādājās un tā apgrozījumā ienāca kāda monēta, taču tas bija daudz par maz pret tūkstošiem parādnieku skaitu, tās nevarēja nosegt 5% visa kopējā valsts parāda. Bet visā visumā Fabians bija un palika vienkāršs šīs karaļvalsts amatnieks, kas dzīvoja bez bēdu.
Juvelierbodītes gala istabā, Fabians ierīkoja seifu, jo daudziem likās ērti, un arī drošības apsvērumu nolūkos tie vēlējās atstāt daļu savu monētu pie Fabiāna seifā. Par to Fabiāns neņēma lielu samaksu. Tas bija atkarīgs no monētu daudzuma un glabāšanas ilguma. Naudas glabātājam Fabians izsniedza paša rakstītu apliecinājumu – izziņu par viņam piederošo monētu daudzumu. Tagad, kad kāds gāja iepirkties, vairs nenesa sev līdzi lielu daudzumu smagu monētu. Un kļuva jau pavisam ierasti norēķināties ar Fabiana izsniegtajām izziņām. Pārdevēji labprāt pieņēma šīs „naudas zīmes” (izziņas), kā līdzvērtīgas naudai. Pārdevēji uzrādot izziņu Fabianam varēja iemainīt to pret atbilstošu monētu skaitu. Tā Fabiana „naudas izziņas” gāja no rokas rokā.
Ar laiku Fabians konstatēja. Ka visai reti kāds nāca pakaļ savām zelta monētām. Viņš domāja: „Faktiski es esmu visu šo naudas monētu īpašnieks un joprojām strādāju nez kāpēc kā vienkāršs amatnieks. Kāda jēga? Ir pietiekami daudz cilvēku, kas man maksātu %, par to ka aizdodu viņiem zeltu, ka glabāju to, un kuru tie praktiski neizņem no mana seifa. Patiesībā šo zeltu gan nevar uzskatīt par manu personīgo, taču tas ir manā rīcībā un tas ir pats galvenais. Man vairs nav jāizgatavo jaunas monētas, lai tās kādam aizdotu. Es varu izmantot tās kuras jau atrodas manā seifā”. Sākumā Fabians bija ļoti uzmanīgs, viņš aizdeva tikai dažas monētas. Un tikai tad, kad bija pārliecināts, ka parādnieks tās atgriezīs laikā. Bet ar laiku tas sāka aizdot stipri vairāk, jo kļuva drošāks.
Kādu reizi viņam palūdza aizdot ļoti lielu summu. Fabians aizņēmējam piedāvāja: „Lai jums visa nauda nav jānes prom, varam to noformēt kā noguldījumu uz jūsu vārda”. Aizņēmējs piekrita un aizgāja pilnu sauju, noguldījumu apliecinošu „papīru”. Prādnieks saņēma aizdevumu, taču Fabiana zelts ne mirkli neatstāja Fabiana seifu. Kad klients aizgāja Fabians gandarīti nosmējās. Tagad viņš varēja aizdot zeltu jo taču tas bija un palika viņa rīcībā.
Svešzemju draugiem un Fabiana ienadniekiem bija nepieciešami līdzekļi savu plānu realizēšanai. Vienmēr kad tie varēja pierādīt, ka spēs atdot parādu, saņēma no Fabiana aizdevumu. Ar vienkāršu papīra rakstīšanu Fabians varēja aizdot daudz vairāk naudas nekā tam bija zelta vispār seifā. Un pie tam viņš nebija šī zelta īpašnieks. Visa šī sistēma bija visai stabila, kamēr īstie zelta īpašnieki neprasīja visu atgriezt un kamēr bija saglabājusies cilvēku uzticība Fabianam. Fabians kārtīgi uzskaitīja katra klienta debetu un kredītu. Šis jaunais augļošanas bizness izrādijās ļoti ienesīgs. Viņa stāvoklis sabiedrībā auga tik pat strauji kā viņa bagātība. Viņš kļuva par svarīgu personu. Pret viņu izturējās ar cieņu. Finanšu jautājumos viņa vārds bija tikpat kā Visuvarenā vai Svētais bauslis.
Citu pilsētu juvelieri ļoti ieinteresējās par Fabiana darbību un aicināja viņu uz tikšanos. Fabians izskaidroja, sistēmas principu, taču vienojās par to, ka šo informāciju visi paturēs slepenībā. Ja plāns tiktu atmaskots, sistēma sagrūtu. Tapēc visi juvelieri vienojās par slepeno savienību.
Katrs juvelieris, kas atgriezās savā pilsētā sāka rīkoties, kā Fabians tika iemācījis. Tagad cilvēki pieņēma juveliera rakstītos apliecinājumus līdzvērtīgu īstam zeltam. Un daudzi, jau sāka uzticēt Fabianam ne vairs zeltu, bet viņa paša rakstītās izziņas tieši tāpat kā būtu devuši glabāšanā monētas. Kad kāds tirgotājs gribēja samaksāt par preci otram tirgotājam, tas uzrakstija zīmīti Fabianam, kurā lūdza Fabianu vienkārši pārvest monētas no viņa konta, uz otra tirgotāja kontu. Fabianam tas aizņēma tikai dažas minūtes, izlabot uzskaišu grāmatā divus ierakstus. Šī jaunā sistēma kļuva ļoti populāra, un šīs zīmītes, kā lūgumi Fabianam par naudas pārvedumiem no konta uz kontu tika nosaukti par „čekiem”.
Kādu nakti juvelieri no citām pilsētām salasījās uz slepenu sanāksmi un Fabians izstāstīja viņiem par savu jauno plānu. Nākošajā dienā tika organizēta visu apgabalu atbildīgo pārvaldnieku sanāksme un Fabians tiem pavēstīja: „Vērtspapīri (izziņas) kurus mēs izrakstam klientiem, kļūst ļoti populāri, vairums arī no jums tās izmanto un uzskata par ērtu esam”. Pārvaldnieki piekrita, jo nesaskatīja tajā turpmākās problēmas un šīs sapulces īsto iemeslu. „Brīnišķīgi! - turpināja Fabians, - Dažus čekus jau kāds gudrinieks sāk viltot. Tam ir jārod risinājums. Jādara gals!”
Valdnieki satraukušies vaicāja: „Kas mums būtu jādara?” Fabians tiem atbildēja: „Man ir šāds priekšlikums – pirmkārt, lai tas būtu kā valdības uzdevums. Jums jānodrukā jaunus čekus uz speciāla papīra kuram būtu sarežģīts, smalks raksts un šos čekus lai paraksta katrs pārvaldnieks pats personīgi. Šos jaunos drukātos papīrus mēs nosauksim par ”banknotēm”. Mēs juvelieri būsim tikai pateicīgi un apmaksāsim visus izdevumus par banknošu drukāšanu, jo ietaupīsim laiku izrakstot katram naudas noguldītājam apliecinājumu”.
Pārvaldieki aizdomājās un tad sacīja: „Nu ko,tas ir mūsu pienākums un darbs – pasargāt cilvēkus no viltojumiem un krāpniecības un šis ieteikums ir visai prātīgs”. Tāpēc nolēma drukāt gan „čekus”, gan „banknotes”.
Un vēl, - sacīja Fabians, - daži cilvēki iegūst zeltu paši un izgatavo savas zelta monētas. Es piedāvāju izdot LIKUMU kurš nosaka, ka katrs kas atrod zeltu, tas ir jānodod. Protams šādi atradumi tiks labi atalgoti ar jaunajām banknotēm un jau esošajām zelta monētām. Arī šis priekšlikums bija lielisks.
Bez īpašas iedziļināšanās tika nodrukāts liels skaits jaunu, skaistu banknošu. Uz katras no tām tika norādīta vērtība – 1$, 2$, 5$, 10$ utt. ($-zīme, bija „dolāra” apzīmējums). Drukāšanas izdevumi nebija pārāk iespaidīgi un juvelieri tos pilnībā apmaksāja.
Banknotes bija arī daudz ērtākas transportēšanai un cilvēki ļoti ātri aprada ar to pielietojumu. Tomēr neskatoties uz popularitāti, banknotes tika izmantotas tikai 10% no visa, valsts maksājumu apjoma. Pieraksti uzrādīja, ka 90% apmaksas tika veiktas ar „čekiem” . Un tas bija sākums nākošajam etapam.
Līdz šīm noguldītāji maksāja Fabianam par to, ka tas glabāja viņu naudu. Tagad, lai stimulētu lielāku naudas noguldījumu Fabians piedāvāja ieguldītājiem par naudas turēšanu viņa seifā 3% pie naudas noguldījuma, piedāvāja to vienkārši pieplusot, jau pie ieguldītās. Lielais vairākums domāja, ka Fabians aizdod naudu uz 5%, gadā un ka šajā gadījumā starpība būs 2%. Taču patiesībā noguldītāji vispār neuzdeva nekādus jautājumus, jo saņēma 3% klāt pie ieguldījuma, un tas šķita vienkārši lieliski. Nauda glabājās drošībā un vēl tiem tiek piemaksāts.
Noguldītāju naudas summa strauji pieauga. Tagad Fabiana rīcībā nonāca papildus naudas līdzekļi un viņš varēja aizdot arī 200$, 300$, 500$... 900$ par katriem 100$ monētās vai banknotēs, kuras patiešām glabājās pie viņa.
Viņam tikai vajadzēja būt uzmanīgam, lai nepārkāptu attiecību 9 pret 1, ja nu viens no desmit klientiem tomēr iegriezīsies, lai izņemtu savu ieguldījumu skaidrā naudā. Ja nebūtu naudas atdošanai, kad to pieprasa, rastos aizdomas un cilvēki varēja noorganizēt pārbaudi, tad uzrādītos precīzi, cik naudas nodots glabāšanai.
Bez tam uzskaitē uz katriem 900$ kurus Fabians aizdeva un pašrocīgi apliecināja ar parakstītu zīmi, viņš varēja pieprasīt līdz 45$ procentos ($45=5% no 900). Kad parāds tiek atgriezts ar procentiem (945$), tad 900$ debeta atskaitē tiek nomīnusoti un Fabians atstāj sev 45$ viņam pienākošos procentus. Tāpēc viņam bija vairāk kā izdevīgi dot ieguldītājiem 3$ procentus uz katriem 100$ kuri nolikti glabāšanā, un kuri nekad nepameta viņa seifu. Tas nozīmēja, ka no katriem 100$ viņš varēja nopelnīt 42% ienākuma, vairākums ieguldītāju domāja, ka viņš nopelna 2%. Un visi pārējie juvelieri darīja to pašu. Radīja naudu no nekā, burtiski ar vienu rakstāmspalvas vilcienu, un vēl %.
Protams, tie paši neprintēja banknotes. Tās drukāja valdība un izsniedza izplatīšanai. Fabiana tēriņš bija neliels, vajadzēja tikai samaksāt par banknošu drukāšanu. Tātad juvelieri radīja naudu no „kredītiem”, kas arī tika radīts no nekā, un tam vēl klāt tika pievienoti procenti. Vairākums cilvēku bija pārliecināti, ka ar naudu tos nodrošina valdība. Tāpat arī cilvēki domāja, ka naudu ko tiem aizdod Fabians, kāds ir noguldījis glabāšanai. Kaut gan tajā visā bija arī kas dīvains: noguldījums nemazinājās, kad Fabians deva aizdevumu. TAČU. Ja visi noguldītāji vēlētos izņemt naudu no Fabiana seifa, šis apmāns, vai šīs aizdomas tiktu atklātas. Problēmas neradās, ja arī kāds lūdza savu aizdevumu tieši monētās vai banknotēs Fabians vienkārši skaidroja valdībai, ka iedzīvotāju skaita palielināšanās dēļ vai arī ražošanas apjomu palielināšanās rezultātā viņam ir nepieciešams vairāk banknošu. Un viņš tās arī saņēma apmaiņā par nelielu samaksu, par to drukāšanu.
Kādu dienu kāds cilvēks, kam patika daudz domāt, atnāca pie Fabiana. „Šie % pie aizņēmuma nav pareizi”, - viņš sacīja. „Par katriem 100$ ko jūs aizdodat, prasāt atdot 105$. Šie 5$ nekad nevar tikt atmaksāti, - vienkārši tāpēc, ka tie neeksistē. Daudzi fermeri ražo pārtiku, fabrikanti izlaiž produkciju utt., - un tikai Jūs drukājat naudu.
Pieņemsim, ka visā valstī ir tikai divi ražotāji un viņi saražo nepieciešamo visiem valsts iedzīvotājiem. Tie prasa jums aizņēmumu, katrs pa 100$.
Tātad:
90$ - tiks izdoti izejmateriālos un strādniekiem atalgojumā;
10$ - tiem pāri paliek pašu pelņai.
Tas nozīmē, ka iedzīvotājiu pirktspēja ir 90$ + 10$.
Tāpat arī otram ražotājam.
Tātad 100$X2=200$. Bet lai samaksātu Jums par jūsu pakalpojumiem tiem japārdod viss kopsummā uz 210$. Ja viens no viņiem būs spējīgāks un pārdos preci, atdos 105$. Tad otram pārdodot ir pieejami tikai 95$. Un otrs uzņēmējs nekādā ziņā nevar pretendēt uz 105$, jo to vienkārši nav cilvēku rīcībā”.
Tātad otrs uzņēmējs paliek parādā 10$. Un tam atkal ir jālūdz aizņēmums. Tāda sistēma vienkārši nevar eksistēt” ...cilvēks turpināja: ”Nešaubos, ka jums ir jāpiedrukā nauda 105$ t.i. tikai tādā veidā apgrozībā būs nepieciešamie 105$ un tikai tad parāds tiks samaksāts”.
Fabians klusējot apmeklētāju noklausījās un teica: ”Finanšu ekonomika ir ļoti dziļa un daudzpusīga zinātne, mans draugs, un lai to izzinātu vajadzīgi gadi. Darat savus darbus un atstājat finanses manā ziņā. Jums ir jāpanāk lielāka efektivitāte, japalielina ražošana, jāsamazina izdevumi un tādejādi jākļūst par labāku uzņēmēju. Es vienmēr būšu jūsu rīcībā un palīdzēšu par tādu kļūt ”.
Apmeklētājs aizgāja nepārliecināts. Kaut kas nebija kārtībā Fabiana finanšu operācijās un cilvēks juta ka, nav saņēmis atbildi uz savu jautājumu. Taču lielākā daļa sabiedrības ticēja Fabiana vārdam, viņš bija eksperts. Bet visi pārējie droši vien kļūdās. Skatieties kā attīstījusies valsts, kā attīstās ražošāna. Labāk arī turpmāk ļaut Fabianam risināt šos jautājumus.
Lai samaksātu aizņēmuma % komersanti bija spiesti paaugstināt cenas. Iedzīvotāji kas strādāja par algu, sūdzējās, ka algas ir ļoti zemas (tagad kad cenas cēlušās, tie varēja nopirkt mazāk par to pašu algu). Bet uzņēmēji atsacījās maksāt vairāk darbiniekiem, skaidrojot to, ka tas viņus izputinās. Fermeri nevar saņemt taisnīgu cenu par savu produkciju. Mājsaimnieces arī sūdzējās, ka pārtikas preces kļūst neiedomājami augstas. Daļa cilvēku nonāca nabadzībā, un viņu radiem un draugiem nebija līdzekļu, lai tiem palīdzētu. Vairums no viņiem aizmirsa par reālām bagātībām visapkārt, - auglīgo zemi, lieliem mežiem, izrakteņiem, mājdzīvniekiem. Šie ļaudis nevarēja domāt ne par ko citu, kā vien par naudu kuras nekad nepietika un nepietiks. Bet viņi nekad neapšaubīja banku sistēmu. Tie ticēja, ka valdība visu kontrolē.
Ekonomiskā situācija pasliktinājās. Tie kas strādāja par algu bija pārliecināti, ka viņu šefi pelna par daudz. Kompāniju vadītāji gan sūdzējās, ka darbinieki ir ļoti slinki un ka tie nestrādā ar atdevi visu dienu. Visi vainoja viens otru. Valdība nevarēja rast risinājumu, un vispār tās galvenais uzdevums bija cīnīties ar augošo nabadzību.
Un tad valdība izstrādāja nodokļu sistēmu un izdeva likumu, lai cilvēki to ievērotu. Tas daudzos cēla neapmierinātību, cilvēki bija raduši palīdzēt cits citam labprātīgi. „Šis likums nav nekas cita kā likumiska zādzība. Atņemt cilvēkam kautko pret viņa gribu, neskatoties uz gala iznākumu, - ne ar ko neatšķiras no laupīšanas ”.
Taču katrs juta, ka ir neaizsargāts, un ka var nonākt cietumā par nodokļu nenomaksāšanu. Šī nodokļu sistēma sākumā arī deva uzlabojumu, bet ar laiku nabadzības problēma atkal saasinājās un vajadzēja vēl vairāk naudas, lai to risinātu. Nodokļu shēmas auga augumā un arī pārvaldes sistēma auga augumā, pārvaldes aparātu sistēmā vajadzēja vairāk strādājošo.
Vairākums valdības vadītāju bija krietni cilvēki, tie centās rīkoties pēc labākās sirdsapziņas. Tiem nepatika prasīt naudu savai tautai (palielināt nodokļus) un galu galā tiem nekas neatlika kā pašiem aizņemties no Fabiana un tā kolēģiem ‘’juvelieriem”. Taču tie nezināja kā varēs atdot aizņēmumu.
Situācija kļuva aizvien sliktāka, vecākiem vairs nebija pa spēkam apmaksāt bērnu mācības skolās. Nepietika naudas ārstēšanās vajadzībām. Transporta firmas bankrotēja viena aiz otras. Valdība tika spiesta visus šos iztrūkumus segt pati, uzņemties atbildību. Tā skolotāji, ārsti, un daudzi citi kļuva par valsts nodarbinātajiem. Maz bija apmierināto kas strādāja valsts sistēmā. Tie saņēma visai pieklājīgu samaksu, taču bija zaudējuši savu individualitāti, kļuva par „detaļām” šajā lielajā sistēmā. Maz bija iespēju savai iniciatīvai, nevērtējās viņu pūliņi. Šo strādājošo ienākumi palika nemainīgi, un varēja izmainīties tikai tad, ja kāds augstāk stāvošais aizgāja pensijā vai mira.
Vīlušies šajā situācijā valdnieki nolēma prasīt padomu Fabianam. Viņš bija pati „gudrība” finanšu jautājumos. Fabians uzklausīja šīs problēmas un atbildēja: „Daudz cilvēku nevar paši atrisināt savas problēmas – tiem ir vajadzīgs kāds, kas to izdarītu viņu vietā. Protams, jūs piekritīsiet tam, ka cilvēkiem ir tiesības būt laimīgiem un nodrošinātiem ar visu dzīvei nepieciešamo. Viens no mūsu iespaidīgākajiem lozungiem – „VISI CILVĒKI IR VIENLĪDZĪGI” - vai ne tā?
Un tā, vienīgais padoms, kā sabalansēt lietu kārtību – tas būtu ņemt līdzekļu pārpalikumu no bagātajiem un atdot tos nabagajiem. Ieviesiet nodokļu sistēmu. Jo vairāk naudas ir cilvēkam, jo vairāk tam ir jāmaksā. Ņemiet nodokli no cilvēkiem pēc to spējas samaksāt un izdaliet naudu pec vajadzības. Skolām un slimnīcām jābūt ir bezmaksas priekš tiem kas nevar par to maksāt”.
Viņš noturēja veselu runu par ideāliem un nobeidza to ar šādiem vārdiem: ”Taču arī neaizmirstiet, ka jūs visi esat man parādā. Jūs aizņēmāties jau diezgan sen. Bet es gribu jums palīzēt un tāpēc – izņēmuma kārtā un tikai priekš jums – ļauju jums maksāt tikai procentus. Atstāsim pārējo summu kā parādu, un maksājiet man tikai procentu par to”.
Valdnieki iznāca no sapulces un daudz nedomājot par Fabiana priekšlikumu, steidzīgi ieveda ienākuma nodokli – jo vairāk cilvēks nopelnīja, jo lielāka kļuva fiskālā summa kuru tam bija jāmaksā. Nevienam protams tas nepatika, bet visi bija spiesti maksāt citādi varēja nokļūt cietumā.
Jaunie nodokļi spieda komersantus atkal palielināt cenas. Tie kas strādāja par algu, pieprasīja palielināt to. Tas savukārt noveda daudzus uzņēmumus līdz slēgšanai, bet citus cilvēkus nomainīja mašīnas. Tā radās papildus bezdarbs, kas piespieda valdību pardomāt atvieglojumu shēmas un bezdarba pabalstu sistēmu.
Tika ieviesti tarifi un citi mehānismi, kas kontrolēja dažas rūpniecības nozares un uzturēja nodarbinātību. Daži cilvēki pat jautāja – kāda tad vispār ir ražošanas jēga – ražot preces vai vienkārši būt nodarbinātam. Situācija tostarp pasliktinājās. Tika ieviesta algas lieluma kontrole, cenu kontrole un cita veida kontroles mehānismi. Vadība centās iegūt naudu pēc iespējas vairāk ar tirdzniecības nodokļu palīdzību, no algām un visādi citādi. Kāds pat paskaitīja, ka ceļš no labības līdz maizei galdā tika pievienoti 50 dažādi nodokļi.
Šajos drūmajos laikos augšup gāja dažādu „ekspertu” dzīves, bet daži no tiem tika izvēlēti arī valdībā. Taču pēc ikgadējās valdības sapulces netika izstrādāti nekādi problēmu risinājumi, kā tikai jau pierastā „ziņa”, ka „jārestrukturē” nodokļi. Un vienmēr pēc šādas „restrukturizācijas” kopējā nodokļu summa palielinājās. Fabians pieprasīja procentu atmaksu un arvien lielākā nodokļu daļa tika novirzīta to nomaksai.
Tad talkā nāca partiju politika: cilvēki sāka apspriest, kura partija varētu pēc labākās sirdsapziņas atrisināt viņu problēmas. Tika apspriestas personības, idejas, lozungi – un notika visādas citādas ambrāžas tikai netika risinātas reālas problēmas. Apspriežu dalībnieki nekādi neatrada izeju no situācijas.
„Kādas karaļvalsts”, kādā pilsētā procentu parādu summa izauga lielāka par tā gada iemaksātajiem nodokļiem. Visā valstī auga nenomaksāto % parādu summa - un jau tika uzlikts % uz pašu parāda %.
Pakāpeniski valsts reālās bagātības lielāko daļu nopirka Fabians un viņa sabiedrotie – citi „juvelieri”, un tā aizvien labāk kontrolējās valsts iedzīvotāji. Taču šī kontrole vēl nebija pilnīga. Fabians zināja, ka nevar justies parliecināti kamēr katrs cilvēks netiks kontrolēts pilnībā.
Vairākums no tiem kas pretojas sistēmai tika apklusināti zem finansu sloga vai arī tika publiski izsmieti. Lai to panāku Fabians un viņa draugi nopirka lielāko daļu periodisko izdevumu, televīzijas un radio kompāniju. Darbam šajās kompānijās tika atlasīti cilvēki ļoti rūpīgi. Vairums no šiem cilvēkiem kas tika izvēlēti šim darbam patiesi gribēja uzlabot pasauli, bet nesaprata, ka tiek izmantoti. Visi priekšlikumi kas tika izvirzīti, vienmēr izrādījās tikai otršķirīgi un nekad tie neskāra problēmu patieso iemeslu.
Bija daudz periodikas – „labie” un „kreisie”, trešie priekš strādnieku šķiras, ceturtā uzņēmējiem un t.t. Nebija svarīgi kādai grupai piederēja cilvēks un uz ko ticēja, galvenais – nedot tam aizdomāties par reālu problēmu.
Fabiana plāns bija tuvu finālam: jau visa valsts bija tam parādā. Tas kontrolēja izglītību un informācijas kanālus viņš varēja kontrolēt cilvēku prātus. Cilvēki varēja ticēt tikai tam, ko viņš vēlējās, lai tie tic, un gribēt to ko viņš grib. Masu informācijas līdzekļi strikti izvirzīja strīdu un pārdomu tēmas.
Kad naudas cilvēkam kļūst vairāk nekā tas spēj iztērēt savām vajadzībam, - kāds vēl dzīves izaicinājums var viņu uztraukt? Cilvēkiem ar varas mentalitāti atbilde būs tikai – vara. Absolūta un pilnīga vara pār citiem cilvēkiem, un būtnēm. Valdībai un informācijas līdzekļiem tika atlasīti ideālisti, bet lai iegūtu reālu kontroli Fabians atlasīja tos, kam bija valdīšanas mentalitāte.
Vairākums citu jevelieru gāja to pašu ceļu. Tie iepazina pārpilnību un pierada pie tās. Tiem bija vajadzīgs jauns izaicinājums, jaunas emocijas, jaunas sajūtas... un vara pār massām. Tas priekš tiem izvērtās aizrautīgā spēlē.
Tie uzskatīja sevi augstāk par citiem cilvēkiem. „Vadīt – tās ir mūsu tiesības un mūsu pienākums. Masas nezin, kas viņiem ir labi un kas slikti. Tiem ir nepieciešams, lai tos kāds vadītu un virzītu. Valdīt – ir mūsu iedzimtā privilēģija”.
Pa visu valsti Fabianam un viņa draugiem bija vairums lombardu un aizdevumu iestāžu. Protams tie visi bija privāti īpašumi un tiem bija dažādi saimnieki. Teorētiski eksistēja pat konkurence viņu vidū, bet būtībā viņi visi strādāja vienoti. Pārliecinājuši valdības daļu, fabiānieši nodibināja organizāciju, kas tika nosaukta Centrālā Naudas Rezerve. Tiem pat nenācās iztērēties – tie nodibināja kredītu uz iedzīvotāju noguldījumu bāzes.
Šī organizācija regulēja naudas izcelsmi un tai bija jāpieder valdībai. Bet dīvainā kārtā neviens valsts vadītājs, ne viens valsts ierēdnis netika pielaists Direktoru Padomē.
Valdība pārstāja aizņemties naudu valstij no Fabiana un sāka izmantot bonusu sistēmu. Sastrādājoties ar Centrālo Naudas Rezervi. Parāda atgriešanu valdība garantēja ar nodokļu iekasēšanu par nākošo gadu. Taču tas bija Fabiāna scenārijs: novirzīt aizdomas no viņa personas un netieši norādīt uz Valdību, kurai ar viņu nebija nekā kopēja. Un tā situācijas kontrolē palika viņa paša rokās.
Fabiānam uz valdību bija netieša ietekme, tiem bija neizbēgami japilda viņa norādes. Fabians bieži lielījās: „Ļaujiet man kontrolēt Valsts kasi – un man nav nekādas darīšanas kas Valdībā pieņem likumus. Viņam bija vienalga kāda partija atradās pie varas. Fabians kontrolēja naudu – Valsts organizācijas asinis.
Valdība saņēma naudu, bet vienmēr tas tika aplikts ar %. Arvien vairāk un vairāk iztērējās izmantojot atvieglojumu un bezdarba pabalstu programmas. Pagāja pavisam neliels laiks – un valdībai kļuva pavisam grūti atmaksāt procentus par parādu, nerunājot par pašu parādu.
Fabiānam ar to nepietika, tāpēc ka vēl joprojām bija tie kas saprata: nauda – tā ir sistēma, kas ir cilvēku izdomāta. Tāpēc, protams naudai ir jakalpo cilvēkam un nevis otrādi. Pakāpeniski, gadu aiz gada, ar katru reizi, mazāk un mazāk cilvēku pacēla šo jautājumu un viņu balsis izkliedējās kopējā, bezjēdzīgā, neeksistējošās naudas un % atmaksāšanas meklēšanā.
Mainījās valdības, politiskā partijas, bet pati politika turpinājās. Nebija svarīgi kāda valdība bija pie varas, un Fabians tuvojās savam mērķim aizvien tuvāk ar katru gadu. Ļaudis maksāja nodokļus jau pēdējiem spēkiem, tie nespēja maksāt vairāk. Nobrieda moments Fabiana plāna nobeigumam. 10% naudas vēl joprojām eksistēja banknošu un monētu izteiksmē. Kamēr cilvēki lietoja naudu tie bija brīvi savā izvēlē pirkt un pārdot tā kā tiem gribējās, - tie vēl joprojām savās iespēju robežās kontrolēja savu dzīvi. To vajadzēja izmainīt tā, lai neizraisītu aizdomas.
Vadāt sev līdz naudu ne vienmēr bija droši. Čeki daudzās „citās valstīs” netika pieņemtas. Un tāpēc Fabiāns bija citas, daudz ērtākas ssitēmas, idejas meklējumos. Un atrada. Viņu „juvelieru” organizācija izdeva katram plastikāta kartiņu uz kuras bija cilvēka vārds un viņa fotogrāfija un identifikācijas nummurs. Visur kur tika uzrādīta šī kartiņa, komersants varēja piezvanīt uz centrālo kompjūteru, lai pārbaudītu tā konta stāvokli. Ja kredīts bija, kartes īpašnieks varēja iegādāties ko gribēja – protams „iespēju” robežās.
Sākumā cilvēkiem bija atļauts tērēt kredīta naudu tikai nelielos apmēros un ja šis aizņēmums tika atdots tajā pašā mēnesī, tad par to netika ņemti nekādi %. Tas bija labi priekš tiem, kas strādāja par konkrētu algu. Bet kā būt ar uzņēmējiem? Tiem bija jāiekārto darbagaldi, jāiepērk izejvielas, vajadzēja ražot preces un maksāt algas strādājošiem, pārdot saražoto preci. Un tikai tad tie varēja norēķināties par aizdevumu. Ja šis termiņš bija garāks, tad procents palielinājās par 1,5% par katru nenomaksāto mēnesi. Un šī summa izauga līdz 18% gadā. Uzņēmējiem nebija citas izejas, kā tikai pievienot šos 18% precei ko pārdeva. Šī nauda – t.i. pievienotā vērtība 18% nevienam netika aizdoti, un tāpēc tās vienkārši nebija apgrozībā.
Fabians un tā sabiedrotie vēl vairāk nostiprināja savu stāvokli sabiedrībā. Uz tiem skatījās kā uz valsts uzticības garantu. Visi viņu izteikumi kas saistījās ar finansēm un ekonomiku tika pieņemti ar reliģiozu pietāti. Zem nodokļu smagās nastas visas mazās firmas izputēja. Daudzām darbības jomām tika pieprasītas speciālas licences un tādā veidā dažām firmām jau kļuva grūti darboties savā jomā. Fabianam piederēja, pareizāk, viņš kontrolēja visas lielākās kompānijas kurām bija simtiem filiāļu vai meitas uzņēmumu. Likās, ka šīs firmas konkurē savā starpā, taču Fabians tās visas kontrolēja. Ar laiku visi pārējie konkurenti tika spiesti atkāpties un slēgt savus uzņēmumus. Daudzus sīkos uzņēmējus kā santehņiķus, galdniekus, elektriķus skāra tas pats, tos „aprija” lielie uzņēmēji, kas piederēja Fabianam, aiz kura vienmēr bija valdības atbalsts.
Fabians tiecās uz savu mērķi , lai viņa plastikāta kartes pilnībā aizstātu monētas un banknotes. Viņa plāns bija sekojošs: kad visas monētas un banknotes izies no apgrozības, tad darbību varēs turpināt tie uzņēmumi un komercstruktūras kas izmantos centralizēto, kompjūterizēto sistēmu.
Tas plānoja, ka laiku pa laika cilvēki zaudēs plastikāta kartiņas, un tad kādu laiku, nevarēs pārdot un pirkt, kamēr neizies otreizējo identifikāciju. Viņš gribēja iedibināt likumu, kas identificētu katru cilvēku, ar tetovējumu uz rokas. Šis numurs būtu redzams tikai ar speciālas gaismas palīdzību un būtu piesaistīts centrālajai kompjūteru sistēmai. Tādā veidā Fabians varētu zināt visu, par visiem.
Vai pasakas turpinājums sekos, tas ir atkarīgs no jums pašiem.

(no http://www.treideri.lv/bezmaksas-biblioteka/atjaut… )