Kamēr ceriņi ziedēja,plauka,
Tu pīlādzi nemanīji,
Bet baltziedu čemuri jaukie
Tepat vien līdzās tev bija.
Un jūlija tvanīgās naktīs
Tik vienaldzīga garām tu gāji,
Pie krūts spraudi rozes kā saktas,
Par pīlādzi - nedomāji.
Nu salnas dzeļ ziedus un lapas,
Bēg putni no Dzimtenes bariem,
Vien pīlādzis kailajā kalnā
Deg oranži sarkaniem zariem.
Jā.Ziedosies jau viņš,ja lūgsi.
Jā.Atveldzēs lūpas un acis,
Bet brīdī,kad tu viņu plūksi,
"Par vēlu..."
viņš klusi tev sacīs.
(G.Micāne)