Šodien domās
es ciemos pie tevis gāju,
lai brūnu sātīgu maizes klaipu
tev svētībai cepot,
klusu ,paldies,
kā zeltaini pilošu sviestu tam virsū klātu,
par saulainām dienām,
kas liepziedu medū lija,
par tvanīgām naktīm
klusā naktsputnu spārnu dziesmā
un pīpeņu ziedos
draiski paslēptām skūpstu liesmām,
par dzeltenos siera rituļos sietiem
laimīgiem smiekliem
un baltas pasaules
slēpju sliedēs atstātiem rūpju siekiem,
par ticību tavu
manu šaubu takās vieglos soļos klātu
un plaukstu maigumā
gurušu kaisles sātu
un,lūdzu,piedod,
nebija vainas ne tevī ,ne manī
un bija vaina gan tevī,gan manī-
svešiem vējiem kad atvērām logus,
svešos vējos kad zaudējām otru,
greizos spoguļos meklējām sevi
nu atmiņu durvis
uz zudušo pasauli slēdzu,
tevi atstājot tajā,
pati projām eju...
/Maija/
Atslegas vārdi: mīlestība34034, dzīve38617, attiecības38711
Piedodot...tieši tā...:)
es mācos aiziet neskatīties atpakaļ,piedodot!:)))
jaukas rindas kā vienmēr Maijiņ!
Es atdevu visu.
Jā,Ilga,skaistais vienmēr paliek ar mums,lai kas arī notiktos un tieši tas ir tas,kas dod veldzi dvēselei arī skumjos brīžos...otrs cilvēks ir kādu laiku bijis tavs skolotājs,ceļabiedrs un mīļotais...un ,paldies,viņam par to..:)
Es pasakos par skaisto , kas starp mums bija , jo šīs sajūtas paliek ar mani ..., un novēlu laimīgam būt , bet jau bez manis ...
Jurate,kaut vairāk būtu tādu,kas dod šādu ceļamaizi..
Jurij,paldies!...skaisti,paties..
naktstauriņi paukšķēdami
krita atsitās pret
mūsu elpām
ēnu nenotveramajām dejām
krita atsitās
samirka sāļās lāsēs
smagi kā dimanti
zvīļodami
naktstauriņi paukšķēdami
krita atsitās krita
sajuka elpu neprātā
ievijās starp mūsu delnām
kā mēnesgaisma iepinās
sapinās atsitās krita.
Vilks...tas ir skaistākais,ko cilvēks var dot otram ceļamaizē..
ticību saviem spēkiem,veiksmi ,pozitīvas domas
Mīlestību!
Klau,Juri,nekārdini mani,lūdzu, ar sēnēm,es esmu sēņošanas fane un sēņu grozs februāra pēdējās dienās,man gandīz vai liek kaukt uz mēnesi,ilgās pēc sēņotprieka..