- Mīli?
- Jā, mīlu!
- Pierādi!
- Pierādīšu!
- Aizsniegsi zvaigzni?
- Jā, aizsniegšu, varēšu.
- Tu melo!
- Kāpēc man melot?
- Tu nevari aizsniegt, līdz debesīm tikt. Kā ābolu noraut
- eS varu!
- Atkal jau melo! Tad aizej to aizsniegt !
- Bet tad nāksies dzīvību savu man atdod.
- Tad atdod dēļ manis !
- Bet kas būs tad pēc tam?
- Tu pierādīsi mīlu
- neeSmu gatavs vēl tam.
- Tad ej prom!
- Bet kāpēc?
- Tu man melo, melosi tālāk!
- Bet nebūs vairs manis,
Tu skumsi pēc manis.
- Nu un kas! Tu solīji, tāpēc izdari to,
Vai arī nevēlos zināt vairs par Tevi neko!
- Labi, bet zini, ka tie nav tikai vārdi!
eS varēšu pierādīt, ka patiesi vārdi.
Tikai Tev nāksies ļoti nožēlot to,
Tu saņemsi zvaigzni nesildāmo!
Sasild mīla karstajās sirdīs,
Patiesas jūtas maigajās acīs.
Sasilda mīļums un patiesi vārdi,
Tev tikai paliks vien skumīgi vārdi.
- Pagaidi! Uz kurieni Tu?
- eS eju pēc zvaigznes, priekš Tevis uz pasaules malu,
Kur naktis!
- Pēc zvaigznes? Bet kā zināšu eS, ka zvaigzni man nes?
- Tu jutīsi, redzēsi, taču solīju eS!

Un aizgāja prom- Meitene cerot,
Bet puisis nakti skumīgi gaidot.
Viņš atcerās viņas sārto lūpu maigumu
Un viņas smaidu un dabīgo skaistumu.
Viņš atcerās viņas jautrākos smieklus
Un acu, gaišo acu jaukākos skatienus.
Un sirds sāka pukstēt, dvēsele - dziedāt!
Viņa tik skaista, ka gribas vien klaigāt!
Un tikai dēļ viņas viņš spēja uz visu,
Jo mīlēja viņu vairāk par visu!
Un puisis aizgāja, aizgāja prom,
Neviens nezina, neteica kur!
Bet meitene naktī, sēžot pie loga,
Pēkšņi redzēja gaismu, spožu gaismu aiz loga!
Tas nebija asaru pilienu lietus,
Tas bija mirdzošo zvaigžņu pasakains lietus!
Un likās, ka debess kritīss jau lejā,
Nespējot zvaigznes savaldīt vējā.
Un apklusa skaņas, un apstājās laiks,
Bet meitene skatījās, acīm neticot vairs!
Jo skaistumu tādu neredzēja nekad,
Bet vēlējās redzēt šo laimi kaut kad.
Viņš mīl viņu, nemelo, viņa to jūt!
Un kopā ar viņu tagad grib būt.
Bet durvis ir vaļā un visur deg gaisma,
Viss savās vietās, bet no puiša ne gaisa.
Un veltīgi puisi gaidīja viņa,
Dienu un nakti, ne ziņas no viņa.
Viņas sirdī uz mūžu palika plaisa-
Zvaigžņu lietus un pēdējā atmiņu gaisma.
Upurus nest var patiesā mīla!
Tā ir augsta kā debess un bezgala brīva!
Tai ir savs īpašs, pārdabisks spēks,
Ticēt viens otram nav nekāds grēks!