Svinēsim Svētkus, jo tautai vajag maisi un izrādes!
Augsti godātie,Tautieši! Dāmas un kungi!
Reiz dzīvoja kalpu tauta, par latviešiem tos sauca. Dzīvoja gan zem zviedriem, gan zem krieviem, gan zem vāciešiem veselus 700 gadus, gan zem eiropiešiem. Un  vienmēr mācēja izgrozīties, to latviskumu saglabāt. Dzīvoja, dzīvoja un sadomāja pāriet kalpībā pie dižās Eiropas. Eiropas kungi sagāza Latvijā bankas lielas un mazas, kredītus svieda pakaļ, ja nebiji slinks, ņēmi arī. Un tā nu mūs savalgoja, katrs otrais ir parādā, parādā uz mūžīgie laikiem, līdz desmitajai paaudzei (ja tādus vēl spēsim saradīt). Eiropas kungi atvēra te kazino un bordeļus, lai Britu tūristiem, būtu, kur aizbraukt tvaiku nolaist, piedzerties līdz nemaņai un pie Brīvības pieminekļa pačurāt.
Vēlos Jums pastāstīt par to, kā mēs dzīvojām pēdējos divdesmit gadus. Kā sacīt, jāsaka, dzīvojām bez bēdu. Maize ir, reņģes ir, siļķes ir, sīpolus izaudzējam paši  - ko vēl vajag? Baznīcas arī netrūkst. Tie čaklākie pat kartupeļus un kāļus izaudzē. Viens otrs vasarā pa mežiem sēņo,ogo,pirts slotas sasien.
Mēs, tie kalpi, ar kalpu dvēselīti, ievēlējām, savēlējām  tos runas vīrus, balamutes, pļerkšķus, jo tukša muca – tālu, skaisti skan.. Ko tad kalpam vairāk vajag? Klausīties skaistos vārdus, saulainus solījumus, gaidīt, kad tā leiputrija nāks. Un visiem būs labi, tik labi.  Kā runas vīri teiks,tā būs.
Nu tad mūsu runas vīri strādā kā māk. Galvenais, būt īstā vietā, īstā laikā un ar īstiem čomiem draudzēties. Un tad viņiem no debesīm nāk debesu manna. Amatos tikuši, apvēlušies, tautiešus vairs vaigā nepazīst. Tagadiņ galvenā problēma – kā Latviju pārdot, lai pašiem daudz tiek. Bet nu kas to zina, varbūt jau pārdevuši, nosaukums vien palicis. Latvija. Latvija, kas atjaunota 4.maijā. Bet, varbūt, pārdota?
Un kas tad palicis? Glauns nosaukums Latvija. Daudz brīvas vietas. Aizaugušas pļavas. Zilās govis, kuras ganās savvaļas pļavās, savvaļas zirdziņi, kuri ganās savvaļas pļavās. Daži desmiti dabas rezervātu, kur augu augi, kas sarkanājā grāmatā ierakstīti. Daži desmiti skolotāji, kuri vēl skolo bērnus. Daži desmiti ārstu, kuri vēl ārstē sirgstošos. Daži desmiti turīgu zemnieku, daži tūkstoši miljonāru (kur un kā radušies, tik nelabais zina?), un pārējie, tā sauktie liekie, liekēži, kuriem ne darba,ne māju, jāved laikam būs mežā dziļākajā un jāatstāj vilkiem barībai.
Mūsu bērni mūsu dārgajai Latvijai nav vajadzīgi. Jo viņu mazāk, jo labāk lielajai Eiropai.
Mūsu pensionāri ir tik nevajadzīgi, ka ikkatrs runas vīrs, savā svarīgajā runā vismaz 5 reizes  atkārto, ka to pensionāru ir par daudz, ko ar pensionāriem darīt? Izveidot lēģeri, salikt nabagmājās, izdomāt ko, lai ātrāk apmirst.
Mūms gan esot lielais bars valdnieku, pārvaldnieku, vadītāju, birokrātu, bet tie visi ir vajadzīgi, kur nu bez tiem?
Mūsu dārgie prezidenti un ministru prezidenti ik svētkos skaistas runas rūnā: „Mēs esam vareni, mēs esam diženi... Un neaizmirstiet prastie kalpi no rītiem un vakaros zobus birstēt. Arī angļu mēli kalpiem tagad jāprot, jo lielajā Eiropā labaka dzīve būs tiem kalpiem, kuri angliski runās un sapratīs. Un grūtos laikos kalpiem,kā pingvīniem, vajagos saspiesties ar mugurām un gaidīt labākos laikus. Un vispār, nav nekāda neraža - nothing special!”   Vai nu esam pārdoti, vai tikai puspārdoti, bet musu runas vīrus tagadiņ vagarē SVF. Skaļš un smuks nosaukums. Tie vīri ir cieti, kā viņi teiks,tā mūsu runas vīri darīs.
Šos divdesmit gadus es atceros kā murgu – pastāvīgie kritieni un smagas piecelšanās. „Un mūžīgā cīņa, miers mums tik sapņos...”
Es mīlu Latviju, cenšos dzīvot godīgi. Un arī visus nodokļus maksāju. Bet Latvija nemīl mani. Es esmu lieka šai dzīves karnevālā. Mans dēls arī ir lieks, Latvijai viņš nav vajadzīgs. Ko darīt? Aizbraukt un pēdējam izslēgt gaismu?
Manī viss saceļās pret šādu risinājumu.    
Nu tagad ir tā, kā mēs sapņojām astoņdesmitajos gados – basām kājām, brīvi nabagi zem tiltiem un pie miskastēm... Un ārzemēs mēs  esam kalpi bagātajiem rietumeiropiešiem.
Es palikšu līdz galam. Sažņaugšu zobus, lūpas sakodīšu, aizturēšu elpu, nebūšu lepna.
Skumji,visu mūžu esmu strādājusi, darba stāža 46 gadi, bet dzīvoju bez nākotnes plāniem, vienai dienai.
Ej, Latvija, vai maz es Tev esmu devusi, visu savu dzīvi,visus savus spēkus, visu savu necilo veselību? Kāpēc Tu mani nemīli? Vēsa gan tu, māmuliņa...