No gadiem paslēpjos es ievās baltās.
Un skaudīgie ko padarīt spēj man,
Ja putenī pat stindzinoši saltā
Man ziedu laika lakstīgalas skan?
Es tīši nemeklēju melnās krāsas,
Tās melnās mani pašas atradīs.
Ir sniegpārsla un ievu blāzma- māsas,
Mūžs abām balts, bet nežēlīgi īss.
Un tomēr gana garš, lai gaismu dotu,
Lai nepieviltu uzticība šī.
Kur cilvēkam vēl cēlāku rast rotu-
Caur dzīvi iziet ievu putenī!
Maijs septembrim sniedz ziedu pilnu roku,
Ar jaunību jauns vienmēr sākas gads.
Ar varavīksni mēram mūža loku -
Būs gaismas tik, cik dāvāsi to pats.

/Valdis Rūja /