Šodien nejauši dzirdēju I.Kalniņa dziesmu „Nelaid, māte, bērnus mežā” un atcerējos, kā mana mamma vienmēr teica, ka viņai ļoti nepatīk šī dziesma. Ieklausījos un pirmo reizi aizdomājos, kāpēc mātēm šī dziesma varētu nepatikt. Patiesībā, nepatikt tik ļoti, ka skudriņas skrien, to klausoties.
Un tad es aizdomājos par savu mammu – viņa taču dzīvo savu dzīvi, viņa dzīvo abu savu bērnu dzīves. Raud par katra sava bērna neveiksmi, priecājas par katru veiksmi, jūt līdz abu bērnu dzīvēm un vēl dzīvo savējo. Trīs dzīves. Vai tas nav daudz? Ir. Un tas nozīmē, ka būt par mammu, tas ir darbs uz visu mūžu un vēl vairāk. Jo esmu sapratusi, ka mammas audzina savus bērnus par labiem cilvēkiem nevis sev un savai ģimenei, bet citiem un tām ģimenēm, kas vēl būs.
Un vai tad nav tā, ka mamma spēj ar vienu vienīgu jautājumu „Kā tev iet?” saraudināt tevi līdz ārprātam, vai arī izraisīt vājprātīgu dusmu lēkmi? No kurienes mammai tāda vara? Es nezinu. Bet zinu, ka mammas savus bērnu sāpēs nolasa no acīm. Un kurš gan nezina to sajūtu, kad jau pieaugušā vecumā, satiekot mammu, ir jāstāv un stulbi jāblenž uz savu kāju purngaliem (kā bērnībā), jo, nedod Dievs, pacelt acis un ļaut, lai skatiens satiekas ar mammas skatienu...
Šodien satiku savu mammu un sapratu, kāpēc I. Ziedonis teica: „Uzvelciet baltu kreklu un notīriet kurpes savai mātei... ”