Vientuļš ceļinieks apstājas, roze zied, vai tā blāzma,
kas rietā kvēl, soļi stājas, vairs negribas tālāk iet,
jo tik skaista ir roze tā.

Kā viņš vēlētos rozi pie
krūtīm glaust un no vējiem to pasargāt, bet vai viņš,
ceļnieks drīkst daiļo rozi lauzt, ja viņš sirdi tai
nespēj dot.

Gadi aiziet, viss pamazām aizmirstas,
nepielūdzams aiziet laiks, tomēr vienmēr vēl prātā nāk
roze tā, meža roze kā sapnis maigs.