Gādāšu, gādāšu tev manu Kriksīti,
Importa jaku un importa biksītes;
Tikai vēl pērnvasar saņēmi pasīti,-
Ko gan no Tevis lai tūdaliņ prasītu?
Kādēļ Tu savelc tik muļķīgu smīniņu?
Laikam jau pavairāk sadzēries vīniņu?
Paģiras moka ja nabaga cālīti,-
Te lūk būs aliņš un gurķīši sālīti.
Runā, ka Lidai no Tevis... Ai, rakari,
Slapjš vēl aiz ausīm, bet viņam jau sakari!
Blēņas! Ja padauza viņa vai kaziņa,
Lai tad nu gādā par gaidāmo maziņo.
...Dēliņš mans nestrādās- ļautiņi, maldāties!
Maz vai viņš monsturēts tika pa zaldātiem?
Tagad lai padzīvo vienreiz kā svētdienā,-
Dienišķam šņabītim pietiks un ēdienam!
Kur Tu pa naksniņu, mīļumiņ, klejoji,
Biji pie draugiem vai ballītē dejoji?
Negribi- nesaki, nomāc ja kaunība.
Dzīvo un pricājies, kamēr vēl jaunība!
Piekāvis pilsoni, uzlauzis bodīti?
Tādēļ lai bērnu ar gadiņiem sodītu!?
...Sveiks nu, mans kunkulīt, laimīgu taciņu!
Māmiņa sūtīs uz cietumu paciņas
Atslegas vārdi: dzeja18356
bērns=cilvēks, cilvēks=personība, personība=neatkarībga
p.s. kāds sanāks tāds sanāks
Tās-
nav tās izrunājamās lietas.
Aiz to- blogs bez seguma.
Tas, kas starp tevi un viņiem, saviem cilvēciņiem, vai nu ir, vai- nav.
mates sindroms,nevairak
Mīlet un izdabāt - divas dažādas lietas.