Ak, Dievs, cik mēs dažādi
Bet tomēr līdzīgi esam,
Vēlamies vai ne, bet tomēr.
Kad mums jāapsēžas – mēs esam jau ceļā,
Mums jādodas ceļā, bet mēs vēl sēžam.
Kad mums vairāk jāsmaida – mēs raudam,
Kad jāraud – mēs klusējam vai smejam.
Mēs gaidām likteni savu un veiksmi,
Bet paši no laimes bēgam.
Ak, Dievs, cik dīvaini,
Bet tomēr dažādi esam,
Un katrs līdz sāpēm ievainojams.
To ko vajadzētu aizmirts – mēs saglabājām,
To ko vajadzētu pamanīt – mēs nemanām.
To ko vajadzētu redzēt – mēs nesaskatām,
Par sīkumu - draugu aizvainojam,
Par apvainojumiem - nedraugu mīlam.
Cik tomēr dažādi un līdzīgi esam,
Mēs cilvēki.
(aut.nez.)