Un joprojām rīts ir mans vismīļākais laiks, kad pasaule vēl guļ, bet Zeme jau mostas. Tā ir mūzika, kas rodas klusumā – putnu čalas, lapu čaboņa vējā un sapņos iegrimušo cilvēku elpošana. Tad pasaule ir īsta – nav samākslotu smaidu, nepatiesu runu un viltotas steigas. Viss ir tik vienkārši un skaisti. Tādos brīžos cilvēki ir cilvēki – bez maskām. Un man tas tik ļoti patīk, jā, man patīk, kādi ir cilvēki, kad tikko ir pamodušies – izpūruši un patiesi; man patīk kafijas smarža rītos, kad tā vēl nav sajaukusies ar ikdienas automobīļu izplūdes gāzēm un meliem; un man patīk vēl tik daudz lietu un darbību, kas noris no rītiem. Kādēļ? Katra jauna diena ir sākums, sākums kaut kam labākam, tā ir dota, lai kaut ko izmainītu, lai būtu labāk. Lai cilvēki būtu cilvēki – tādi, kādi viņi ir, tādi, kādi viņi vēlās būt – vienkārši un patiesi. Lai dzīve būtu dzīve, nevis leļļu teātris. Kāds varbūt teiks – pasauli nevar izmainīt. Atbilde ir vienkārša – sāc ar sevi un savu pasauli!