Vai esi kādreiz domās,pateicis klusu ,paldies, Radītājam un Mātei Dabai par to,ko tā sniedz Tev ik dienu,tādu brīnumu,kā saullēktu,lietus lāsi uz degungala,rudzu vārpu tīrumā,maizes klaipu,piena krūzi uz galda,bišu sanoņu piemājas liepā,vai esi kādreiz sēdējis mežā uz celma un elpojis dzīvu un visuresošu mīlestību?
Labs jautājums,bet es esmu tur,kur esmu...sasodīti tālu,bet arī tepat vien-blakus...
Arī diena nav silta..
Kas ir iemesls tam nemieram,kas dzen Tevi naktī ...kas..
Rīts bija auksts, kad es atgriezos no klaiņošanas, kāpēc Tu esi tik sasodīti tālu?
Nakts parasti ir domāta naktsmieram un cilvēka bioloģiskajam pulkstenim vajadzētu iet vienā ritmā ar dabas ritmiem,tas nozīmē-ka diena domāta ,lai brīnītos,aptaustītu,paostītu,izbaudītu,nakts-lai atpūstos...arī tas ir mīlestības stāvoklis..:)
Kad cilvēku/dabas starpā ir mīlestības stāvoklis, tad tik ļoti nenāk miegs, var klaiņot, par visu brīnīties, aptaustīt un paostīt.
Es mēdzu arī negulēt saullēkta laikā,īpaši vasarā,blandos,šad tad, arī uzdejoju silta lietus laikā,rudzus no kviešiem atšķiru,arī maizi protu uzcept un esmu cepusi salīdzinoši pavisam nesen,arī pie bitēm šo to zinu,mēs saprotamies/vismaz divus gadus atpakaļ vēl lieliski sapratāmies/,ar skudrām gan mums katram savs ceļš ejams,tāpēc nesēžos uz celma,kur skudras mājo...un,jā,mīlestība ir visuresoša,ja to atpazīst..
saullēkta laikā vidējais cilvēks guļ, lietus laikā neblandās apkārt, kas var atšķirt rudzus no kviešiem,maizi cep Hanzas maiznīca,piens ir tetrapakā, bites liepā spieto, tās ir jāsavāc un jānes uz stropu, sēžot mežā uz celma skudras kož dibenā, visuresošā mīlestība ?
Nekādu uzstādījumu,tikai mirkļa sajūtas..
Ja tāds " uzstādījums" , tad visu laiku jāklanās un jābubina pateicības vārdi.
...es Dievam pateicos par -māti dabu....jo Viņš to ir radījis un Viņam pieder viss gods....un viņa ir tikai -radījums
To dara visi, ja ne apzinīgi, tad, aizejot mūžībā...
Jā Maijiņ,mežš atdzīvina,liek aizmirsties no ikdienas steigas,no problēmu nastas,mežš tevi apskauj un noglāsta,bet katram ir savas vietiņas kur jūtās sadziedēts.....
tas jādara katru dienu nevis kādreiz...
Mamma Daba ir tā , kuras klēpī meklējam mierinājumu , kad izaugam no savas mammas klēpja ..., un , kā jau visi bērni , mēdzam darīt tai pāri , un viņa , kā visas mammas, mums piedod - atkal un atkal ...
Simpatisks, šeit neierasts teksts un attieksme.
Nē - Pērkontēvs man vēl nav ar zibeni iebliezis ..
....man daba ....saistas ar sievieti ...jo neka , ka esam dzirdejusi ...sakam ..., es brauksu pie dabas kruts ... tatad ... ...sieviete un dabs lietas un vispar dabiskas lietas nua dalams jedziens ...ttaa luk ! Es noliecu savu galvu tava priekaa ka engels ar apluazitiem sparniem ...ar pazemibu un apsalutu cienu ka pedejais samuraijs ...
Betija, ja nebūtu sabūvēto monstru tagad nevarētu izmantot datoru un internetu.... šo iespēju nav devusi daba..... samierinies, pielāgojies vai nopērc mājiņu meža vidū lai dzīvotu bez civilizācijas sasniegumiem....
Mate daba un Dievs ! Divi viena !
..Es to daru katru vakaru, pateicos par aizgājušo dienu un visu , ko Radītājs man tajā dienā devis!
Mārtiņš,ja atļausi,par to es padomāšu rīt,šovakar miegs nāk nejēgā,stundas trīs pa mežiem un ezera krastu klejoju un Tavi spriedumi man ir interesanti