Pēc dzejas pasākuma "Psihoēzija" jau atkal pārliecinājos, ka vairums dzejnieku (gan jaunie, gan vecmeistari) neprot pasniegt savu dzeju.
Katrā dzejolī ir ietvertas rakstnieka emocijas, stāsts un ritms, varbūt pat vēstījums cilvēcei. Maza daļiņa no dvēseles, kas būtu pienācīgi jānolasa.
Dzeja ir kā mūzika. Vai Tu dziedātu bez melodijas?
Es saprotu, ka, uzstājoties uz skatuves, ir jāpārkapj pāri savai kautrībai, bailēm un uztraukumam, un ne visi ir pieraduši atrasties publikas priekšā, bet ir dzejnieki, kas tā arī nespēj vai neprot neko mainīt un turpina katrā dzejas pasākumā monotoni un bezkaislīgi lasīt savu vēstījumu, liekot man domāt :"Ko Tu gribi mums pateikt ar tik vāju sniegumu?"
Kaut kā liekas, ka vairums atnāk vienkārši atrādīties - nu re! Man arī ir emocijas un plašs pasaules redzējums! Viii!!
Nesaku, ka tagad visiem dzejniekiem būtu jāapmeklē aktieru vai retorikas mākslas kursi, bet nebūtu slikti padomāt - kāpēc lasāt citiem un kādu noskaņu vēlaties panākt?
Novērojums - vāja dzeja, kuru kreatīvi pasniedz, liekas daudz labāka, nekā atzītu dzejnieku paviršs lasījums. Kvalitātes atšķirību var manīt vien izlasot abus dzejojumus uz papīra.