Es klusi stāvu
Un nožēlā vaidu
Bet nekas nav līdzams
Jo viss jau ir sagrauts
Es sagrāvu cerības
Citu cilvēku laimi
Un arī
Savu laimi
Bet tagad, kad saprotu
Cik ļoti viņiem sāpēja
Mani nicinošie pazemojumi
Es klusībā lūdzu piedošanu
Es tā negribēju,
Bet dusmās pārņemta
Es plosīju viņu dvēseles
Un nespēju apstāties
Es vientuļi stāvu
Un asaras sāk birt
Un kam tas viss
Man bija vajadzīgs
Es tā negribēju
Tagad piekāpjos un labojos,
Jo zinu, ka tā būs labāk ! :)
Atslegas vārdi: klusi0
Mārtiņ Tu gribētu dzejolīti
Ilonīt tas ka uzrakstīji ir drosme..... malacis
bet varbūt meitene cenšas pasmaidīt caur asarām, nenosodi un nepiesienies:(
tad vajadzēja dzejoli sūtīt pa pastu.. kartiņā ar sirsniņām...
skābeklis ........
Tu esi Jānis? ne mums tiesāt...
santina, kas tev ar to galvu notiek, svaigais meža gais nenāk tev par labu..
autores dzejolis ir stāsts par sevi, kādas nejaucības darija, veltīts jānim, tas redzam no atslēgvārda,,, secinājums, vai ņemot atpakaļ tādu maitu, kura sastrādā ko tadu, dzejoļa beigās pat pavīpsnina, tas izriet no smaidiņa, ir prāta darbs vai ne....
raudāt vai priecāties par janku..
runā par sevi
kas tad nu atkal?
Mārtiņ..............
nezinu vai priecāties vai raudāt par janku...
.....neizprotu cilvēkus......no kuriem birst nepamatoti apvainojumi un tikai pēc tam domā par sekām......
ar pliku nožēlošanu nekas nesanāks, jāmāk arī atvainoties :)
tas labi,ka apzinies,no kļūdām mācās......
kaut kāds moku kambaris..................nošaujiet mani lai man tas nav jālasa