Zjbl. Kāpēc es esmu tāda muļķe.Vienmēr uzķeros un tad pamatīgi domāju: "kā būtu ja..." njā... šajāa gaījumā pirmajā mēneī pēc šķiršanās jutos aizvainota, aizskarta. nu vienkārši- cietēja, bet 2ajā jau centos domāt savādāk. Visi bārstijāas arr saviem padomiem kaa: "liecies mierā,attradīsi labāku utt." be ja reāli? kur?ok, pēc kāda laika atrakstapaziņa, vārds pa vārdam un vēstule ar tekstu: "Vai būsi kopā ar mani?" jau klātTam seko padomi no apkārtējiem: "Mēģināts nav zaudēts." Un ja nu?Prrotams, paklausīju.. Un tālāk? Sapratu, ka iemeslu dēļ satikties  ar viņu dzīvē nesanāks, jo ārst nozīmēja gultas režīmu pēc pavadītās nedēļas slimnīcā ar smadzeņu satricinājumu. Bet vai tādēļir grūti uzrakstīt kaut 1x dienā  nu ktvai 1x 2dienās vai vismaz 1x nedēļā vēstuli internetā? Taga atkal tirdu sevi par to, ka varbūt tiešām vainīga pie visa esmu es, vaina manī, vai esmu pārāk tāda vai tāda, varbūt vienkārši neprotu zaudēt? Bet jā ko-zaudēt? Mēģināts taču neesot zaudēts, bet saprotu, ka pazaudēts ir daudz:
1)superīgs sarunu biedrs
2)labs draugs
3)cilvēks kurš spēj uzlabot garastāvokli
+ tam visam noteikti arr savu atieksmi esmu ļoti daudzus sāpinājsi un likusi justies vainīgiem, ar savu slikto omu esmu sabojājusi to citiem. Bet žēl ka laiku nevar pagriezt atpakaļ, bet tasneko īpaši nemainītu, jo tāpat visu kopīgo mēnesi Viņa prāta bija bijusī, kura par tādu kļuva mana savtīguma dēļ..Kā arī tagad saprotu, ka ka nav vērts neko labot, jo izlasot viņa blogu šeit, viss tāpat ir skaidrs. Viņš mīl viņu.
Un lūdzu piedodiet vsi kuriem esmu nodarījusi pāri un neesmu ļāvusi īstennotsavus velnišķīgos plānus.