dzīvē tik daudzveidīga un neaptverama, un neizsmeļama, slēpj sevī vēl tik daudz noslēpumu, ka visu dzīvi mēs esam tikai ceļā uz Lielo Patiesību. Galvenais taču ir vēlme iet šo ceļu. Labi par šo tēmu izteicās austrumu filozofs H.Injats Khans. Domāju, kur nu vēl labāk var pateikt...
Savus grēka darbus un tikumus,
Taisnību savu un pretlikumību.
Mēs varam tiesāt un paši tikt tiesāti.
Cauri dzimšanai savai un nāvei ejam
Cauri naidam, draudzībai un ciešanām,
cauri Zemei, Debesīm, ellei---
Un ceļa galā apzinamies: mēs eksistējam visā
Un viss, it viss ir mūsos pašos....
Atslegas vārdi: dzīve celš patiesība0
...nav nekā labāka par jūras svaigo gaisu ... izskrienoties
gar jūru patīkami izvēdina galvu...
...laikam būsi labi izgulējies...
vai tad izskatos tik lecīgs? ...Vnk man ir labs garīgais... Vakardiena man piedeva daudz enerģijas, šodien varu kalnus gāst >>>
-neizrunājies jau no paša rīta..........
...uz ko lai skatās
...nu labi,labi...skaties Tu man.........
haa, halva svaiga pate kūst mutē, bet zobi mani pietiekami stipri lai pildītu savas funkcijas>>>
...taupi zobiņus....piekožot halvu
O nē, tāpēc ka kafijai nelieku klāt cukuru, bet izlīdzinu garšas sajūtu atsevišķi piekožot zemesriekstu halvu...
...salipsi -no paša rīta jau ar saldumiem
labrīt!, tieši to es šobrīd daru... Kafija ar halvu
....vai rīta kafiju jau padzēri...
turpretī ja kāda funkcija ir >samežģījusies>, tiek izjaukta vispārējā harmonija, mēs tad runājam par slimību. Situācijas analīze liek secināt, ka harmonijas izjaukšana vispirms notiek apziņā un tikai vēlāk izpaužas ķermenī. Tur at spoguļojas tie procesi un pārmaiņas, kas noris apziņā. Tā kā ķermenis nevar dzīvot bez apziņas, tas ari nevar saslimt bez tās. Fiziskās kaites noved pie garīgā nelīdzsvarotības, ko cilvēks nevar noslēpt, tas jaušami izpaužās un tikai apzinoties savu problēmu garīgā izpausmē, cilvēks spēj palīdzēt sev pats...
Pagrūtajā atveseļošanās ceļā pilnīgs godīgums attieksmē pret sevi kļūst par atbalsta punktu, lai nesaudzīgi revidētu savu "es" un tā izturēšanos pasaulē. Stipra vēlēšanās tapt veselam piespiež pakļauties un izskaust sevī negatīvo īpašību, kura atbilst konstatētajam simptomam. Tādējādi slimība cilvēkam var kļūt par ceļu uz sevi pašu, tikai daudz labāku un patiesāku. Šī atgriešanās bieži vien ir sāpīga, jo sabrūk daudzas maldos iestigušas prāta izlolotas ilūzijas. Taču cita ceļa slimības iznīdēšanai būtībā nav.
Katra piedzimšana ir miršanas sākums , katra nomiršana ir sākums jaunai piedzimšanai ...
Dažiem ir vērts aizdomāties!
Nāvi senie ārsti uzskatīja par jaunai dzīvībai nepieciešamas enerģijas atbrīvošanos. Ikkatras ciešanas taču ir kā maza nāve, zemākā nāve augstākā labad, jo tās atbrīvo enerģiju, lai tiktu radīta jauna dzīvība, labāka, tīrāka, cēlāka. Tāpēc slimību viņi uzlūkoja par augstākā "es" mūsos (sirdsapziņas balss) dotu iespēju pārveidot savu egoismu, kura augstāko izpausmi dēvēja par "patības trakumu". Tika norādīts: kamēr mēs nebaudīsim visas savas uzkrātās pieredzes augļus, kamēr nebūs izlabota katra kļūda, izskausts katrs trūkums, kamēr nebūs sasniegta bezgalīga līdzjūtība, iegūts nesatricināms dvēseles spēks un reizē arī ideāls maigums, kamēr pašaizliedzība nebūs tapusi par dzīves likumu un atteikšanās no sava labuma citu dēļ nebūs kļuvusi par dabisku un priekpilnu mūsu būtnes impulsu, tikmēr cilvēci nevarēs atpestīt no slimībām. Tādi bija dziļi pārdomātie vispārīgie priesteru medicīnas atzinumi.
Mēs paši - savas debesis un elle , jo visa pirmsākums ir mūsos - gan galvā , gan sirdī - mūsos pašos .