Tovasar saldāk par pietvīkušo gaisu smaržoja tikai grēks. Sienāži, kas bija vienīgie šī notikuma liecinieki, vēl tagad to apdzied savās dziesmās. Dārgos mirkļus viņa tobrīd tvēra kaislāk par veldzējošo rasu.
Viņš bija brīvs, viņa- ne tik ļoti. Viņi abi zināja, ka tas būs tikai mirklis, viņiem piederēja tikai nakts, rīts nozīmēja beigas- katrs dosies uz savu pusi. Nākamreiz  viņi tikai smaidot teiks vins otram teiks: "Sveiks!", bet tas jau būtu cits stāsts...
Viņā pievilka it viss: tās mazās, mīlīgās bedrītes brīžos, kad viņš smaidīja, mazliet pārdrošais flirts, nebēdnīgās liesmiņas viņa acīs, bet visvairāk tomēr saistīja tieši viņa smaids. Jā, patiesi- skaistāku smaidu viņa savā mūžā nebija redzējusi, un,iespējams, ka tieši tas lika domāt, ka sastaptais vīrietis ir skaistākais pasaulē. Nē, kur nu pasaulē, visums nebija redzējis nevienu daiļāku.
Tie, kas nezināja viņu stāstu,tos nosodīja, bet tie, kas zināja- nosodīja vēl vairāk. Bet viņi reiba, reibva no zvaigžņotās nakts un viens no otra. Lai jau skauģi skauž un muļķi nosoda. Todien viņš piederēja viņai. Nekad vairs viņa to nesauks par savu.
Vainas sajūta? Tikai par to, ka tas nepalika noslēpumā. Viņš nejutās vainīgs, ka nodevis labāko draugu. To, ka šo meiteni joprojām spēj apburt tikai ar vienu smaidu, viņš nezināja, vai negribēja zināt... Viņas attiecības izjuka, bet viņa par to neskumst, vienīgais, kas sāp, ir tas, ka ir viens cilvēks, kurš viņai nekad vairs neuzsmaidīs.
Tā, lūk,. tas bedzās, īsti nesācies, tikai sienāžie joprojām ir par ko čīgāt sēru dziesmu...