Tik bieži ar vēju es runājis esmu,
Ka nu jau kā uzticams draugs tas ir kļuvis.
Kā draugs, kuram pastāstīt varu es visu,
Kas prātā un sirdī man gadiem ir krājies.

Es runāju droši par mani, par tevi.
Kad gribu tad raudu, kad gribu tad smejos.
Šķiet dzirdēto visu tas aiznes tik tāli,
Ka vārēs vien zvaigznes par dzirdēto mēļot.

Es zinu, ka vienmēr tas klausīsies vārdos
Un nepārtrauks pusvārdā iesākto tēmu.
Tas netēlos viedo un padomus nedos.
Tas nešokēs mani ar seklumu savu.

Tik mierinās reizēm ar šalkoņu priedēs.
Bet šūpodams jūru, tas ieaijās lēni.
Lai kur arī būtu, tas vienmēr būs līdzās.
Lai teiktu ko teikdams, tas uzklausīs mani

. Mēdz pacelt tas toni un ātrumu uzņemt.
Mēdz cepuri noraut un nopaijāt galvu.
Bet lēmumus visus tas pašam ļauj pieņemt.
Ļauj atbildēt pašam, par rīcību savu

(Sergejs Abramovs)