Ap kaklu sev apliku cilpu.
Nē,ne jau lai darītu galu,
Šo cilpu kā rotu sev vilku,
Kā šalli bez tās es pat salu.
Un krūzē es iebāzu galvu,
Kā lapsa no pasakas senas.
Tur iekšā es sajutu balvu,
Nu galva vairs laukā nenāk...
Es akacī metos bez prāta,
Ar saujā sažnaugtu sirdi.
Bet malduguns vilināta
Vairs netieku laukā-vai dzirdi?
Žēl pārgriez man cilpu-tā silda,
Žēl sadauzīt krūzi-tā balva,
Un akacī malduguns spligta...
Kā pasargāt man savu galvu?
Kas mierinās,sargās?Kas izglābs
Mani no sevis pašas?
Un vedīs no purva laukā?
Kaut nezinu vēl,vai es ļaušos...
Vēl ir variants,ka "cilpa"pati saprot,ka ir cilpa.:D
Paldies.Loti patika. Palīdzēt nevar neviens. Tā cilpa ir pieradums un tam ir liels spēks. Vajag gribēt no tā tikt vaļā,tad izdosies arī pašam bez citu palīdzibas.
saprast -kāpēc dzīvo,kas esi pasaulē,tad kļūst vieglāk