Man debesis vaļā,
baltiem diegiem atirušas,
kaijas saucieni vējā
lauž manu telpu pušu.
Es šuju un buros
kā ragana aizdomīga,
savās sajūtās turos,
un salāpu dziesmai stīgas.

Aiz aizslēgtām durvīm
balti sapņi izjukuši,
es debesis lāpu.
Mākoņi sen jau tukši.
Kad durvis ir vaļā,
vajag iekšā tur iet,
un klauvēt skaļāk,
ja sirds slēdz tās ciet.

Kad debesis vaļā,
caurums Visumā jāsalāpa,
un tas jau nekas,
ka adata sāpīgi dvēselē trāpa.
Es šuju un buros
kā ragana vasaras naktī,
pie zvaigznītes turos
un, teikšu - man sašūties patīk.

Es debesis dzirdu,
baltām kaijām atpogātas,
manas rokas tur vēju,
saule šorīt jau nomazgāta.
Man pasaule vaļā,
baltiem diegiem atirusi.
Es ilgojos tevis,
un šuju lēni un klusi...