Šo dziesmu tev
par rēnu vēju dziedu
ar violetu miglu virsājus,
kas klāj,
par taku aizaugušo,
kādreiz ieto,
par zilgu smeldzi
rieta nokrēslā,
par smaida atblāzmu
uz mākoņmalas zelta
sirdsatmiņās kas līst
kā rūgtens vīns
un mirkļus modina,
reiz izsapņotos,
kas vēja glāstā
viršu ziedos trīs…
Šo dziesmu savam tuvam un labākam draugam.
Atslegas vārdi: milestiba34034, dzive38617, attiecibas38711
Hmmm, draugam nevis draudzenei, hmmm???
Visdrošākā un vislabākā pavadone ir sirds valoda, un to apgūstam, lasot dzeju. Dzeja atklāj cilvēku dvēseles bezgalīgās dzīles, māca redzēt skaistumu, cīnīties par to.
Tā tas arī ir Albert.
Nebūtu pretī būt tas draugs.....
Un lai tie neticīgie,rūpju apsēstie neredz ka pasaule ir skaista,pietiek ar to ka ir cilvēki kas tam tic!