Es ienīstu šo dienu! – teica Cilvēks, atnākot mājās. Dusmas un nīgrums iegūlies sejā, pompozi svinēja uzvaru.
-Es jau ienīstu šo dienu! – teica Cilvēks, tikko notrausis Nakti no skropstām!
-Mīļie Cilvēki, ko jūs darāt! – skumji nopūtās Diena.
- Vai tad es esmu vainīga pie tā, ka jūs neprotat tikt galā ar savām emocijām,
darbiem un iedalītajām sekundēm un stundām? Jā. Tieši tā.
Jūs neprotat tikt galā tieši ar Sevi un Laika limitu. Un visā vainojat mani. Cik muļķīgi. Un nežēlīgi.
Es nāku pie jums katru rītu, jauna un svaiga, labiem nodomiem un saulainu Laburītu! Pat, ja saules nav, es nesu jums gaismu, lai varat rosīties, mīlēt, augt un vairoties. Katru vakaru es dodu iespēju sajust gandarījumu par manā laikā pateiktajiem labajiem vārdiem vistuvākajiem, gāztajiem kalniem un pasniegtām rokām grūtdieņiem.
Bet – vai tad no manis ir atkarīgs tas, ka jūs labu vārdu vietā lejat sēnalas un dāļājat naidu? Vai es vainīga, ka slinkojat pie kārtējās kafijas krūzes, aprunājot vai pusi pasaules vai būvējat gaisīgas un simtiem horizontu tālas sapņu pilis? Vai es vainīga, ka jūs nepasniedzat nevienam palīdzīgu roku, jo jums liekas, ka tas atgādina par jūsu Tukšajām sirdīm un mērķiem?
Bet, mīļie mani! Es esmu tikai iepakojums. Izpildītājs.
Kas ir pasūtītājs? Laiks! Tas jums visiem ir devis vienlīdzīgas iespējas. Vai jūs nabagi, vai bagāti,
slimi vai veseli, kamēr vien esat, katram no jums ir vienāds Laiks - 24 stundas, stundā – 60 minūtes, minūtē – 60 sekundes. Tikai jūs varat izlemt, ko darīt, kā izmantot šo tekošo dāvanu.
Kur es vainīga, ka jums citas lietas prātā?
Man sāp, ja mani zākā. Man sāp, ja par mani saka – ienīstu! Bet es taču Jūs mīlu!
Es nāku ar atvērtiem cīruļu treļļiem, skaistāko saullēktu, čaukstošāko lietu un gurkstošāko sniegu.
Es nāku ar atvērtiem logiem, kas nes svaigu un pulsējošu gaisu, daļu no dzīvības.
Bet jūs? Jūs ar kādām domām mostaties?
„Cik atkal naudas no manis nosūks darbinieki?
Riebīgais boss - atkal liks strādāt pa desmit lāgiem, kā čūska ielaižot manīs savu nogurušo indi.
Vakar sakliedzu uz māti, tagad atkal viņa bāzīs man acīs to veselu gadsimtu.
Atkal laulātais no manis gribēs uzmanību!
Bērni atkal neliks mieru, neļaus pagulēt, pastrādāt...”
Un tā joprojām...
...Domas, kas ir pilnas ērkšķu, iznīcinoša spēka, kas spētu pat akmenī izdedzināt caurumu.
Kur nu vēl nest man padomu, kādu vēlaties izpildījumu laika posmā no rīta līdz vakaram.
No mošanās līdz gulētiešanai.
Cik no jums mostas ar domu par mīlestību, par to, ko jūs katrs pats varat darīt,
lai šodiena būtu izdevusies, par spīti vakardienai?
Kam šodien varētu uzsmaidīt un pateikt labu vārdu?
Es neatbildu par to, ko darīja Vakardiena. Vakardienā jūs.
Es katru rītu nāku kā tikko no jauna piedzimusi. Tieši jums.
Ai, mīļie, mīļie... Un kas būtu, ja es kādu rītu pie jums vairs neatnāktu?
Jauna un pilna iespējām... Būt!
-Jauna diena nāks, būs labāka, es zinu, jo centīšos! – teica Cilvēks, atnākot mājās.
Gaišs cerību pilns nogurums ieritinājās viņa sejā, lai patērzētu ar Mieru.
-Šī diena būs tik brīnišķīga, cik es pats to tādu darīšu! – teica cilvēks, uzsmaidījis Rītam,
noliekot Nakti zem spilvena.
Atslegas vārdi: diena0
jutos taa ka man vajag vel vienu sho riitu :)))..un dienu..tad jau bus baigi labi
Nesmādēsim tagadni--dzīvosim nākotnē.....
Jauka diena,pat sauliite paskatiijaas,kaa malku skaldu!
es vienreiz sastridejos ar ritu/////un tagad tas pim/.////////s nak katru dienu/////////
Nuja - es šodien uz bērēm biju ...