Cik tālu mēs esam gatavi ielaist vai neielaist tuvu cilvēku savā privātajā teritorijā?
Vai pilnīgi, daļēji, vai nemaz...Vai esam gatavi dalīties savos iespaidos,
pārdzīvojumos, noslēpumos? Vai protam pilnībā uzticēties?
Atslegas vārdi: attiecības38696, privātums0, uzticēšanās2
Tas atkarīgs no tiem diviem.Tāpēc jau viņi ir tuvi.
Tuvi cilvēki ir tuvi it visā , kad patiešām ir tuvi ...
Sanitai Berzinai pilniiga taisniiba!
...ir tak dzirdēts par dvēseles radiniekiem.....tbet piekrītu,ka pilnīgi visu nevienam nav jasaka uh ar visu nevar dalīties....
Ja iet runa par TUVU cilvēku,tad ielaižu savā privātajā teritorijā ... paziņa - tur nekad netiks...
Katram cilvēkam ir jābūt arī tikai savai teritorijai, kā citādi!? Iespaidos varu dalīties un to daru... Mani pārdzīvojumi- tikai 'tuvākajam cilvēkam ...Noslēpumi- mani! Kas tie par noslēpumiem, ja stāstu laukā....
Ir jāprot uzticēties, jāzina tas, kuram un ko uzticēt...
Manuprāt,tas atkarigsno t'a, cik otram uzticies tik tuvu viņu arī sev laidīsi!
Divu cilvēku tuvums vnm ir tabu priekš svešiem ..., viņu pašu ziņā , cik tuvi viņi viens otram ...,
nav definīciju , viss balstās uz izjūtām , cik tuvu sev sajūtam otru - tik daudz arī gatavi atklāties ...
Privātuma žogu skaits ir tieši proporcionāls
slēpjamo skeletu skapjiem.
/no geto/
Diemžēl atklātība ne vienmēr tiek novertēta. Tā var nostrādāt kā bumeranga efekts pret Tevi pašu, un, ja to izdara kāds, kas Tev tuvs, sāpe ir liela. Tāpēc ar to uzticēšanos ir tā, kā ir. Varbūt reizēm neprotam izšķirt, ar kuru drīkst, bet ar kuru nedrīkst būt līdz galam atklātiem.
Nekļūsim par izlasītu grāmatu. Mīļotais draugs, pret tevi atspersies, nogrūžot tevi bezdibenī.Kopējie bērni var satuvināt visstiprāk!
Tikai patiešām tuvus cilvēkus ...
Var,stastit visu.Bet nekad,lidz galam.Jo kur ir garantija,ka pec laika viss stastitais neparvesas,viena dzila murga.......
..tas ir jāmācās, ja grib veidot attiecības...Bez atslēgas, kas paver tuvās būtnes iekšējo pasauli un ļauj tajā ienākt, ikviens mēs esam tikai klejotājs, kurš klīst likteņa ceļos..uzkavēdamies dažādo gadījumu attiecību nakstmītnēs..
Protam gan uzticēties, gan dalīties...tikai reizēm uzceļam sev apkārt cietoksni, jo redz, ir nācies pagātnē kļūdīties...un negribas sevī ko mainīt!
Tas jau būs atkarīgs no tiem diviem cilvekiem- viņu attieksmes vienam pret otru, kāda bijusi audzināšana ģimenē, kas ir pieņemami , kas nē.