Kādu nakti kāds vīrs redzēja sapni. Viņš sapņoja, ka kopā ar to Kungu iet pa pludmali. Debesīs atainojās viņa dzīves visdažādākie mirkļi un smiltīs atbilstoši parādījās divi pāri pēdu nospiedumu, viens piederēja viņam, otrs- tam Kungam. Kad pēdējā aina debesīs bija izdzisusi, vīrs palūkojās atpakaļ un ievēroja, ka daudzviet bija redzami tikai viena gājēja atstātie pēdu nospiedumi. Viņš arī ievēroja, ka tas noticis viņa dzīves drūmākajos un smagākajos brīžos. Redzētais vīru uztrauca, un viņš jautāja tam Kungam:
-Kungs, tu teici, ka vienmēr būsi man līdzās, ja es tev sekošu, bet es pamanīju, ka dzīves grūtākajos mirkļos redzami tikai vienas būtnes pēdu nospiedumi. Es nesaprotu, kāpēc tieši tad, kad man visvairāk bija nepieciešama tava palīdzība, tu mani pameti.
Tas Kungs atbildēja:
-Mans dārgais bērns, es tevi mīlu un nepametīšu nekad. Tavu ciešanu un pārbaudījumu brīžos, kuros tu redzi tikai viena gājēja atstātās pēdas, es nesu tevi uz rokām...
Atslegas vārdi: pārdomas par dzīvi utt0
Un ja tic tad arī Dievs ir mūsos pašos....viņš vienmēr ir ar mums...
.... tas tikai mums atgādina, ka Dievs nekad mūs nepamet!!
Vajag atceréties arii kad viss forshi,nebûs tik lieluliigi..
Tas tāpēc,ka tieši dzīves drūmākajos brīžos mēs aizdomājamies arī par kaut ko augstāku,par to,kāpēc notiek tā un ne savādāk un vairāk,vai mazāk apzināti meklējam ceļu pie Viņa...
Nu ja, to jau més lasiijàm